Monumenti līdzenā ainavā
Atskats uz 2019. gada Latvijas mākslas notikumiem
27/12/2019
Gada pirmā puse pagāja atskatoties: Purvīša balvas izstāde no 23. marta līdz 9. jūnijam piedāvāja iepriekšējos divos gados radīto, un tie bija spēcīgi darbi. Atsevišķās jaunās mākslinieku personālizstādes, kas norisinājās tradicionālās izstāžu vietās – Rīgas galerijās un joprojām retajās nekomerciālās telpās, neviļus gribējās salīdzināt ar virsotnēm, kas, likās, bija redzētas vēl tik tikko. Salīdzinājums nenāca par labu jaunumiem. Bet tad nācās atcerēties, kas tie bija par apstākļiem, kādos veidojās diezgan spēcīgā mākslas izlase 2017–2018: tolaik institūcijas viena pēc otras apguva valsts simtgades finansējumu, mākslas dzīvi jūtami sapurināja 1. Rīgas Starptautiskā biennāle. Par šādu stimulantu lietderību liecināja Purvīša balvas finālistu sastāvs: divi no tiem bija izvirzīti par biennālei radītiem darbiem, piedalījušies tajā – veseli četri. Protams, nozīmīgu pienesumu Latvijas mākslā veido arī savrupas personības un apvienības, kas katru gadu neatlaidīgi kopj savu noteiktu virzienu, daudz neskatoties, vai un kā tas saskan ar apkārt virmojošu gaisotni. Raitis un Rasa Šmiti, Gints Gabrāns, Romans Korovins virzās uz priekšu, izsakoties Tautas rakstnieces vārdiem, paši ar savu vēju. Tomēr Purvīša balvu galu galā saņēma Ieva Epnere par pētnieciski poētisko darbu “Dzīvo atmiņu jūra”, kas radīts tālajā 2016. gadā. Līdz ar to ceremonijas kulminācija it kā pietrūka pārsteiguma efekta, toties apstiprinājās labi padarīta darba nezūdošā vērtība: starptautisko žūriju bija uzrunājis mums labi pazīstamais postpadomju kultūras telpas motīvs, tika godināta mākslinieces rūpīgā iedziļināšanās tēmā un prasme strādāt ar detaļām, noskaņām. Turklāt, ne mazsvarīgi, Epnere kļuva par otro apbalvoto sievieti balvas pastāvēšanas vēsturē, tādā veidā gaisinot mītu par dzimumsociāli aizspriedumaino mākslas vidi.
To, ka gada pirmais ceturksnis nav bijis necik bagāts notikumiem, apliecināja arī Purvīša balvas atlases komisijas paziņojums, ka tālākai virzīšanai uz fināla vērtējumu 2021. gadā izvēlēta tikai viena pretendente – gleznotāja Amanda Ziemele ar personālizstādi “Kvantu matu implanti”, kas norisinājās Laikmetīgās mākslas centrā Kim? no februāra līdz aprīlim. Izstāde tiešām bija pārliecinoša – laikmetīga, nikna un savā ziņā anarhistiska. Tiesa gan, stilistiski un konceptuāli ļoti līdzīgu sniegumu autore jau bija demonstrējusi pavisam nesen – 2018. gada nogalē Rīgas cirka ziloņu stallī, tikai toreiz līdz Purvīša nominācijai nenokļuva. Tā mēdz būt: lai novērtētu labu lietu, tā jāapskata divreiz.
No 15.marta līdz 19. maijam Latvijas Nacionālais mākslas muzejs piedāvāja gleznotājas Lidijas Auzas retrospektīvu izstāžu zālē “Arsenāls”. Tā noteikti bija viena no pēdējo gadu vērtīgākajām skatēm, kas veltīta mākslas vēsturei, jo atgādināja, cik daudz tajā vēl pārvērtējama: Auza beidzot nostājās līdzās saviem izcilākajiem laikabiedriem, pārsvarā vīriešiem, lai atgādinātu, ka vēriena un jaudas ziņā ne ar ko neatpaliek, bet novatorisma ziņā daudzus pat pārspēj. Pēc iepriekš turpat “Arsenālā” skatītās megaizstādes “Portrets Latvijā”, kas tiecās nostiprināt visas vēl stagnācijas gados iedibinātās hierarhijas perioda izvērtējumā, savārot mūsdienās grūti norijamu ķīseli, vienas vienīgas mākslinieces lakoniskā darbu parāde izrādījās daudz baudāmāka.
Jau pavasarī visu mākslas interesentu skatieni bija pievērsti, iespējams, gada atbildīgākajai Latvijas mākslas pārstāvniecībai pasaulē – Venēcijas 8. mākslas biennālē. Daigas Grantiņas instalācija “Saules suns” tajā izskatījās pieklājīgi. Pirmkārt, formu valoda, ko izmanto māksliniece, lai gan piederīga Eiropas vidēji jaunās paaudzes meinstrīmam, globāli tomēr ir progresīvais mazākums, salīdzinot ar citu valstu nacionālajās ekspozīcijās redzēto. Otrkārt, tā bija gaiša, skaista un apcerīga, līdz ar to atšķīrās no diezgan šausminošu atrakciju nomācošā vairākuma. Tomēr ekspozīcijas vājais punkts bija tās izteiktais formālisms, tēmas pārmērīgā daudznozīmība, kas liedza skatītājam izveidot konkrētas asociācijas, emocionālas saites ar saturu. Veselas kuratoru brigādes iesaiste tēmas skaidrojumā bija spējusi maz ko līdzēt. Un, protams, kaimiņu lietuviešu sieviešu apdullinošie panākumi, par kuriem rakstīts jau daudz par daudz, lai pateiktu ko jaunu, neļāva apelēt ne pie “sieviešu spēka”, ne globālās sasilšanas tēmas, ja uz tām bija liktas cerības. Žēl to teikt, taču no šīs ekspozīcijas kaut ko guvuši ir vien pati māksliniece un visai šaurs iesaistīto loks – noderīgus ierakstus savos CV.
Pa to laiku nemanāmas, bet potenciāli zīmīgas pārmaiņas bija novērojamas Rīgas mākslas dzīves institucionālajos gaiteņos. Kaspars Groševs kļuva par Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošo direktoru. Pirmkārt, nevar nenovērtēt faktu, ka viņš ir vienīgais vīrietis kaut cik atbildīgā amatā izstādes producējošās struktūrās. Otrkārt, rokāde deva cerības, ka mazformāta eksperimentālajām galerijām Low un Groševa paša līdz šim vadītajai “427” ir radusies tieša izeja uz plašāku auditoriju, kuras izklaidēšanai pēdējā laikā tika rīkotas vāji fokusētas glamūrīgas atrakcijas. Vai Kim? maina kursu – grūti spriest, jo izstāde “Ļoti mazs lodziņš” vasaras vidū un Kaspara Tobiasa projekts “Īpašums”, sadalīts “Vasaras” un “Rudens” daļās, turpināja koķetēt ar noslēpumainu humoru un izsmalcinātu snobismu. Tomēr parādījās arī nozīmīgas personālizstādes, piemēram, Līgas Spundes “Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi”.
Robežas starp “veco” un “jauno” mākslu joprojām ir trauslas. Pēdējā bieži vien netiek “ņemta par pilnu”, un visbiežāk tādēļ, ka nemaz uz to nepretendē. Tomēr paaudžu maiņa notiek – koncentrēti par to signalizēja Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 26. jūlijā atklātā izstāde “Kāds sakars?”, kurā Tomass Pārups bija sasaucis veselu plejādi perspektīvu vārdu ar jau pieredzējušo Viku Ekstu priekšgalā. Kā meteorīts Madonā esot nolaidusies biennāle–parodija “Maboca”, kuru to redzējušie atzīst par gana amizantu esam. Parādījušās arī vairākas platformas, kurās jaunajiem ir vieglāk iespraukties nekā institūcijās ar bagāžu – piemēram, galerija LOOK!, Carevas galerija, bet jo sevišķi – Rīgas cirka paspārnē esošā izstāžu programma. Tikmēr Latvijas Laikmetīgās mākslas centra uzņemtais kurss uz starptautiskiem projektiem, ko tas īsteno ar galaktisku vērienu, tāpat kā Rīgas Fotogrāfijas biennāles īstenotā starpgadu programma, atstāj maz vietas pārsteigumiem, to vietā orientējoties uz nekonkrēti globalizētu vidējo līmeni. Laikmetīgās mākslas centrs vislabāk jūtas, savienojot pagātnes lokālos artefaktus ar globāli aktuālajiem topikiem, kā liecināja gada nogalē atklātā izstāde “Nenorunātās tikšanās”, kurā gan pagātnes zinātniskās fantastikas žanra paraugi burtiski slīkst arhitektūras biroja “Ēter” sarūpētajos smilšu kalnos.
Gada ritējumā izcēlās vairāki projekti ar būtisku ieguldījumu mākslas vēstures apzināšana. Cēsu Mākslas festivāls piedāvāja līdz šim Latvijā neredzēta apjoma ieskatu ASV latviešu mākslinieka Edvīna Strautmaņa mantojumā un pilnīgi unikālu iespēju redzēt dažus kādreizējā avangardista Svena Lūkina gleznas-objektus. Komplektā ar citu mākslinieku izlasi un Tālivalža Ķeniņa mūzikas atskaņojumu tie deva iemeslu latviešu kultūras telpas retrospektīvi asociatīvam paplašinājumam. Līdzīgu efektu, tikai vairāk iekšupvērstu, radīja Mākslas stacijā “Dubulti” sarīkotā izstāde “Modernā telpa. Līvija Brigita Pavlovska un Gedimins Kotello”. Savukārt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar klasiski gigantisko Aleksandras Beļcovas retrospekciju pārkārtoja dārgumus latviešu modernisma plauktu sistēmā, pašu mēbeli gan īpaši neaiztiekot.
Kā brīvstāvoši monumenti mākslas gada līdzenajā ainavā paceļas daži mākslinieku sniegumi, kurus negribas kaut kā īpaši kontekstualizēt, kaut gan tas noteikti būtu izdarāms: Rīgas biennāles paspārnē tapušais Ingas Melderes objekts “Braunijs no Bruņinieku ielas”, Vikas Ekstas delikātā fotosērija “P”, kas bija izstādīta galerijā “Alma” ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles piedalīšanos, VV Foundation vasaras rezidencē Pāvilostā izrādītā Toma Harjo fotosērija “Patiesībā”, mākslinieku pāra Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša lielformāta spēļu laukums bijušā klostera drupās Berlīnē. Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācija Prāgas kvadrinnālē atnesa Latvijas delegācijai gaidītu, bet ne pašsaprotamu godalgu. Gada nogalē kārtējo reizi pārsteidza Aija Zariņa, nākot klajā ar gleznojumu sēriju – milzu instalāciju “Mosties, mosties reiz, svabadais gars!” LNMM Kupola zālē.
Visa gada garumā ar lielu pompu tika svinēta Latvijas Mākslas akadēmijas jubileja. Gan atminoties vecmeistarus, tomēr aizmirstot mazāk glaimojošus viņu biogrāfijas aspektus, gan stādot priekšā šī brīža studentus kā radošu anarhistu baru ar gigantiskām ambīcijām. Mērķis visām šīm akcijās bija acīmredzams – pozicionēt LMA kā progresīvu un laikmetīgu mācību iestādi, izgaiņājot kodes no mundiera un izvēdinot iestāvējušos terpentīna smaku. Tomēr maskas krita, un gada beigās šauras aprindas pāršalkušā skandālā atklājās, kas kurš ir. Tas, cerams, nepaliks nepamanīts jau nākamajā – 2020. – gadā.
