Vakara albums
Emerson, Lake & Palmer - Trilogy, 1972
16/12/2018
Septiņdesmito pirmajā pusē ELP bija laikmeta līderi, kuri rokam un tā publikai atklāja jaunus mākslinieciskus un intelektuālus mērogus. Viņu plates piedzīvoja tirāžas, kas mūsdienās šķiet fantastiskas, bet turneju vēriens neatpalika no Led Zep, Floyd un Stones. Un viņi bija mūziķi par excellence. Pat tad, kad Emersons sava hammonda klaviatūrā satrieca dunčus, tas bija caur un caur muzikāls priekšnesums, nevis tukša ārišķība. “Viņi ir biedējoši labi” - tā neilgi pēc ELP debijas albuma iznākšanas 1970. gadā ziņoja Melody Maker virsraksts.
Taču pēc dažiem gadiem, jau 70. vidū daudz kas izskatījās citādi. Arvien biežāk tika piesaukta kļūdainā, bet slavenā diagnoze, ko ELP reiz noteica roka nācijas pravietis Džons Pīls: izšķiests laiks, talants un elektrība. Nelabvēļi apsmēja viņu tieksmi uz grandiozitāti un lidojošās klavieres, un līksmoja, kad mehāniskais bruņnesis (tas pats Tarkuss) mākslīgo sniegu izspļāva nevis publikā, bet pār Emersona flīģeli, sagādājot zvaigžņu stundu (un iznācienu ar putekļusūcēju) koncertzāles apkopējam… Vai viņu mūzika tiešām bija kļuvusi mazāk saistoša? Ēēēē… varbūt… Tā kļuva izsmalcinātāka, bet zaudēja rokenrola nervu, kas sākumā tai piešķīra tik neatvairāmi uzvarošo pievilcību. Un nervi, kā zināms, izšķir visu. Bet vēl vairāk bija mainījies - ne bez ELP palīdzības - laikmeta noskaņojums un prasības.
Šodien, kad toreizējam zeitgeist iestājies pietiekams noilgums, lai uz to vismaz mēģinātu palūkoties mierīgi un no malas, viņu vecajās platēs vairāk uzrunā nevis mūzika (kura dažbrīd šķiet simpātiski naiva un aizkustinoša savā nopietnībā, dažbrīd kaitinoši pretencioza un dažbrīd ģeniāla), bet tieši šis laika gars un noskaņojums, ik notī jūtama ticība sev un pārliecība par savu lomu ne tikai uz Royal Albert Hall, bet arī laikmeta skatuves. Īpašības, bez kurām reti ir paveikts kas liels un paliekošs, kas tāds, kā tik ļoti pietrūkst mūsdienu komercializētajā, politkorektajā un rutinētajā pasaulē, kur arvien mazāk izredžu saklausīt, ieraudzīt un piedzīvot ko vēl nepiedzīvotu un nesajustu.
Jā, ELP atkal šķiet aizraujošāki nekā pirms gadiem divdesmit. Jo tagad viņu mūzikā skaidrāk kā jebkad runā vecā patiesība - ja gribi, lai tas, ko tu dari, uzrunā citus, dari to, kas svarīgs tev pašam. Ja gribi, lai tevis darītais pārdzīvo savu laiku, dari tā, lai šis laiks tajā dzīvo. Tas nozīmē - neliecies par to visu zinis (arī par Džonu Pīlu ne), bet dzen savu vagu. Un radi kaut ko tik kosmisku kā From The Beginning šajā platē... Elementāri, Evij. Welcome back my friends to the show that never ends!
ARHĪVS: Vakara albumi u.c.
