Vakara albums
Laurie Anderson - Strange Angels, 1989
18/11/2018
Daudzi, kas piedzīvojuši 80. gadus, atceras Strange Angels tituldziesmas maģiski skanošo ievadu: They say that heaven is like TV/A perfect little world that doesn’t really need you… Tā bija viena no retajām Lorijas Andersones dziesmām, ko atskaņoja pat Latvijas radiostacijas. Tā šķita īpaša, neatraidāms aicinājums kādā noslēpumainā pasaulē, kur viss būs daudz labāk nekā “te”. Protams, ja tam kāds noticēja, tad tikai tie, kas Loriju dzirdēja pirmoreiz, neieklausījās tekstā un ļāva sevi apmuļķot popmūzikas valstībā valdošajai pārliecībai, ka viss ir tieši tā kā izklausās.
Jā, šis bija dīvainais brīdis, kurā Lorija no avangarda mūziķes un performanču mākslinieces gandrīz pārtapa popzvaignē. Agrākajos ierakstos iztikusi ar deklamētiem monologiem, nu viņa pat esot mācījusies dziedāt - un gandrīz iemācījusies. Plates tapšanā bija iesaistīti vairāki desmiti profesionālu mūziķu (arī tādas autoritātes kā Stīvs Gads, Bobijs Makferins u. c.) un tai piemīt desmitgadei raksturīgais sterili gludais skanējums, kas tagad nereti liekas pārliecinošāks, ja straumēts no Spotify mazajās telefonu un datoru tumbiņās nevis atskaņots no vinila un ar atbilstošu skaņu sistēmu. Viss, kas nepieciešams, lai 1989. gadā kritiķi apgalvotu, ka Strange Angels ir - lai ko tas nozīmētu - “muzikālākais” no Lorijas albumiem.
Kā daudzi, kas par sevi bija labās domās, arī es savulaik to zināju no galvas, bet nu nebiju dzirdējis jau ilgus gadus. Līdz nupat Anarboras veikalā Encore Records atkal pamanīju zīmīgo Lorijas portretu (foto: Roberts Mepltorps) un ļāvos amerikāniski draudzīgās cenas ($7.55) vilinājumam. Jāatzīst, to noklausoties, biju drusku neizpratnē - kas tieši tur kādreiz šķita tik intriģējošs?
Šodien Strange Angels “muzikalitāte” un nosacītā “pop” dimensija drīzāk liekas trūkumi nevis ieguvumi, jo nonivelējuši Lorijas neparastību. Savukārt viņas intelektuālās pretenzijas (vienkāršāk sakot - gaume) un emocionālā distancētība,a kas tik labi iederas viņas “jocīgajos” ierakstos, dziesmām neļauj iegūt īstu popmūzikas “te un tagad” draivu. To bezkaunīgo draivu, kas labu popdziesmu, lai cik triviāla tā būtu, dara dzīvotspējīgu arī simt gadus pēc mirkļa, kurš tajā noķerts. Tā vietā Lorija tagad, kad kādreizējais aktualitātes moments ir zudis, izklausās remdeni un vienmuļi. Toties kā vingrinājums pēdu jaukšanā, publikas un kritiķu provocēšanā, arī kā iemesls šo to atcerēties un pārdomāt, Strange Angels pārliecina joprojām. Un albuma tituldziesma joprojām liekas gandrīz klasiska sava laika popdziesma. Gandrīz popdziesma. Jo kurš gan nesaprot, ka Lorijas nolūks toreiz nebija konkurēt ar Madonnu vai Dženetu un pat ar Lū Rīdu vai Boviju ne… Starp citu, Lū viņa satika jau nākamajā albumā.
