Vakara albums
Nick Cave & The Bad Seeds – Push the Sky Away, 2013
11/03/2018
Leonards Koens ir miris. Lū Rīds ir miris. Džonija Mičela klusē. Ko dara Toms Veitss, nav zināms. Bobs Dilans ir atgriezies savas bērnības muzikālajos iespaidos. Brūss Springstīns pazaudējies milzu stadionu patosā un bezpersoniskumā. Nīls Jangs joprojām ir traks, bet message viņam jau labu laiku ir svarīgāks par dziesmām. Paldies par Niku Keivu!
Nē, nav tā, ka dziesminieka profesija jau būtu pilnībā nodota robotu pārziņā. Cilvēku, kas spēj uzrakstīt teicamu dziesmu klasiskajās tradīcijās un līmenī, netrūkst arī šodien. Ir Sufjens Stīvenss un Džeimss Bleiks, ir Laura Mārlinga, Lusinda Viljamsa un Adams Grandusīls aka War on Drugs. Joprojām iepriecina Pols Saimons, kādreiz arī Vans Morisons, turklāt pēdējos gados no aizmirstības negaidīti izniris Deivids Krosbijs.
Tik un tā Niks Keivs ir unikāls. Jau rit ceturtā desmitgade, kopš viņam neizdodas uztaisīt plati, kas simtu pirmajā klausīšanās reizē nešķistu vēl pārliecinošāka kā pirmajā. Jau ilgāk nekā 30 gadus viņš turpina kļūt arvien saistošāks un intriģējošāks. Vai dziesma, kas saucas Higgs Boson Blues maz var būt slikta? Nē, jo tā ir Keiva dziesma. Jo caurspīdīgāks un minimālistiskāks kļūst viņa and The Bad Seeds skanējums, jo grūtāk no tā novērsties, jo dziļākas un dedzinošākas, jā, arī draudīgākas (Mārtiņš saka, viņam no Nika esot drusku bail un to var saprast) liekas dziesmas. Keiva metafizikas pirmais likums - jo klusākas dziesmas, jo skaļāk tās skan, jo tiešāk un skaudrāk tās sajūtamas.
Tādēļ viņa pēdējie albumi, šis un aizpērnais Skeleton Tree, ir tik neatvairāmi. Un kā katrs jēdzīgs autors ar dzīves, drāmas un pozas izjūtu, arī Keivs zina, ka noklusētais dod citu svaru pateiktajam. Vārdu viņa dziesmās ir daudz un tiem sekot ir pat ļoti aizraujoši, kaut neslēpšu, ka reizēm tā arī nesaprotu Nika stāstus. Toties bieži liekas skaidrs tas, par ko viņš klusē. Un pēdējo gadu dziesmās noklusētā, šķiet, ir īpaši daudz. Iespējams, tas arī ir viņa dīvainās pievilcības pamatā. Jo labi noklusēt var tikai tas, kurš dzīvojis diezgan, lai zinātu, ka vārdi ir vien līdzeklis, kas aizved līdz nepasakāmajam. Paldies par Niku Keivu!
