Vakara albums
Suzi Quatro – Suzi Quatro, 1973
18/03/2018
Pirms dažiem gadiem izdevās ieslēgt televizoru īstajā brīdī, lai redzētu, kā Midsommeras rokfestivālā inspektoram Bārnabijam par prieku ar nesazemētu mikrofonu tiek nogalināta Sūzija Kvatro. Vēlāk dziedātāja šo kino epizodi pieminēja feisbukā raksturojot apstākļus Live Fest Kuldīgā, kur viņas pirmskoncerta mēģinājumu bija piemeklējusi Latvijas vētra.
Toreiz šo plati, 23 gadus vecās Sūzijas graujošo debiju, kas ar neaizmirstamo vāka foto un glamroka hitiem Can the Can un 48 Crash aizsāka manas paaudzes zēnu seksuālo atmodu, bija sagatavojis autogrāfa izprasīšanai. Tomēr beigās noslinkoju un – kā redzams pēc flomāstera neskartā plates vāka – uz Kuldīgu neaizbraucu. Galu galā – kurš šodien klausās Kvatro? Ne jau nu cienījami muzikologi. Viņa ir smadzenēs iegravēta bildīte no pubertātes un balss no Star FM senilo hitu orģijām. Tā es mēģināju sevi pārliecināt. Tomēr dažas nākamās dienas jutos nelāgi. It kā būtu nodevis pats sevi. Omu uzlaboja tikai ziņa, ka koncerts Kuldīgā bijis labs un citi viņas reiz modinātie pabijuši septītajās debesīs. Un tas ir pareizi, jo viņi izrādījās uzticīgāki par mani.
Sūziju tiešām neesmu klausījies daudzus gadus un nedomāju, ka kādreiz pie šī personīgās pusaudzības saundtreka pilnā nopietnībā atgriezīšos, tomēr tagad, kad šo rakstu, zem Meksikas debesīm skan viņas Glycerine Queen un es priecājos. Protams, šis ir pavisam citāds gandarījums, nekā tas, ko jutu sirēnai vārdā Kvatro manā istabā tik dievīgi aurojot pirms 40 gadiem. Taču tikpat dzīvs. Toreiz tas bija īstas mīlestības prieks, tagad tas ir prieks par atskārsmi, ka mīla, kas piedzīvota citā dzīvē Iļģuciemā, ir nemirstīga, ja arī ne vienmēr aktuāla. Par spīti Midsommeras slepkavām un manam slinkumam.
