Vakara albums
Massive Attack – Blue Lines, 1991
Klāss Vāvere
12/11/2017
Sākumā bija mūzika un tad sekoja vārds. Iznākot Massive Attack debijas platei, termins “triphops”, saprotams, vēl nebija izgudrots. Jo Blue Lines – vismaz saskaņā ar plaši izplatītu vēstures traktējumu – ir tā apzīmētā žanra pirmais paraugs. Iespējams, arī pats nozīmīgākais. Nebiju to pāris gadus dzirdējis, bet nu atkal noklausījos. Un vēlreiz pārliecinājos, ka nekas daudz nav mainījies - arī šodienas aktuālajā mūzikā Blue Lines atskaņas šķiet tikpat visurklātesošas kā, teiksim, Jimi Hendrix ietekme septiņdesmito gadu rokā.
Massive Attack paši teica, ka gribējuši radīt deju mūziku nevis kājām, bet galvai. Beigās viņi arī konservatīviem baltajiem roka faniem iemācīja, ja ne dejot, tad klausīties repu. Jo triphops neradās ne no kā. Hiphops, souls, regejs, elektronika, dīvu balādes, stīgu aranžējumi a la Holivudas simfonijas un 70. gadu r&b, fanka, džezroka (jā, tā ir Billy Cobham leģendārā Stratus bungu cilpa, kas tik hipnotiski dzen uz priekšu albuma pirmo gabalu Safe from Harm) ierakstu sampli…
Bristoles zāles pīpmaņu iztēles dzirnās un studijas producējumā tas viss saplūda mūzikā, kas tolaik šķita tik pārsteidzoša – gan pazīstama, gan jauna un oriģināla vienlaikus. Šodien tā izklausās kā mūsu laika klasika, vērtība pati par sevi, tādēļ to dalīt reizinātājos vairs nav vajadzības. Ja nu tikai tāpēc, lai atcerētos, ka jebkas sens un pašsaprotams jebkurā mirklī var kļūt par iemeslu kam jaunam un neparastam. Citiem vārdiem – dzīve un māksla ir iespēju pilna. Un vārdu var piemeklēt (vai izdomāt) jebkam, kas ir tā vērts.
