Vakara albums
Sting – The Dream of the Blue Turtles, 1985
19/02/2017
Noticēt tam, ka kopš Stinga pirmā soloalbuma jau pagājuši vairāk kā 30 gadi, protams, nav iespējams. Jo, sasodīts, es taču skaidri atminos brīdi, kad Andis man to ierakstīja magnetofona lentē, kuras otrā pusē bija nesen iznākušais Eurythmics albums Be Yourself Tonight. Par lentes likteni man nav ne jausmas, toties zinu, ka par Stingu Andis teica: “Tāds domājošs vīrs.”
Atceros arī, ka angļu un amerikāņu kritiķi Stingam toreiz pārmeta pretenciozitāti un … domāšanu (šķiet, ne kā vienu, bet divus dažādus grēkus). Džeza muzikanti, karību un āfrikas ritmi, balādes un pat veca Police dziesma jaunās skaņās, Prokofjeva un Šekspīra motīvi, britu ogļraču streiks, tečerisma kritika, lielvaru konfrontācijas un kodolkara risks aukstā kara apstākļos, bērnu apdraudētība Pirmajā pasaules karā un mūsdienās, narkotikas, ekoloģija, bruņurupuči… Daudz visa kā. Arī visādu domu. Iespējams, par daudz, lai tās tiešām izdomātu, t.i. – nonāktu pie kādām esības noslēpumu atklāsmēm. Taču visdrīzāk tāds arī nebija Stinga mērķis. Pretenciozs vai ne, bet viņš nekad nav izlicies par filozofu. Viņš ir muzikants. Un cilvēks, kuram rūp pasaulē notiekošais.
Laikam jau tomēr jāpiekrīt, ka muzikants Stings te pārspēj domātāju Stingu. Bet vai tāpēc nedomāt? Turklāt kā muzikantu viņu, vismaz labākajos brīžos, tiešām nav viegli pārspēt (pat, ja vajadzētu). Un šis ir tieši tāds brīdis. Džezmeņu spēlētas popdziesmas, kas neizklausās ne pēc popdziesmām, ne džeza, nebija jaunums toreiz un nav jaunums arī tagad. Jau gadus desmit pirms Stinga šo triku praktizēja Džonija Mičela, bet pavisam nesen to savā atvadu opusā Blackstar nodemonstrēja Bovijs. Kompānijas izvēle nav garantija, bet visiem nosauktajiem tas ļāva radīt plates, ko ir interesanti klausīties. Stinga gadījumā arī pēc vairāk nekā 30 gadiem, kad šis albums joprojām šķiet saistošāks par daudziem no viņa vēlākajiem darbiem – pat, ja tajos ir mazāk “domu”.
