Vakara albums
David Bowie – Blackstar, 2016
25/12/2016
Šoreiz liekas loģiski gadu beigt ar to, ar ko tas sākās. Vai nesākās. 8. janvārī, Bovija 69. dzimšanas dienā, kad iznāca Blackstar, atrados padsimt stundu lidojuma attālumā no mājām un normālām mūzikas atskaņošanas ierīcēm. Neklausīties telefonā pieejamo failu bija apzināts lēmums. Jo bija skaidrs, ka Bovijs klusētu, ja vien viņam nebūtu sakāms kas svarīgs. Un svarīgo izniekot ar telefona mp3 negribējās. Turklāt zināju, ka Rīgā mani gaidīs plate ar melnu zvaigzni melnā vākā.
Rīgā ierados pēc pusotras nedēļas. Pa starpu biju Parīzē, uz kuras dienišķo kņadu Bovijs jau raudzījās no autobusu sāniem, reklāmstendiem un viņpasaules. Viņa žests ar lūpām piespiestu pirkstu mudināja klusēt. Tie, kas Deividu mīlējuši pietiekami, lai atcerētos, ka reiz viņš ar šo žestu vērsās pie ķīniešu meitenes, tiešām klusēja. Runāt par dzīvi un nāvi kā vienotu mākslas darbu mēs spējām tikai vēlāk. Jo Bovija pēkšņā izzušana zvaigznes formas melnajā caurumā tiešām bija kas tāds, kam pasaule nebija gatava.
Jā, mēs neesam gatavi neviena tuvinieka aiziešanai, bet Bovijs vienmēr bija licies eksistējam tik ļoti ārpus gravitācijas un citiem Zemes dzīves likumiem, ka… Viņš bija parādība, kura ir. Astrāls radinieks, kuru neskar noteikumi, kas attiecas uz mums, pārējiem. Un tikai tagad atklājās, ka viņš bijis tikpat cilvēcīgs kā mēs. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kādēļ Bovija nāve šokēja tik ļoti. Otrs bija Blackstar – gatavojoties aiziešanai, viņš bija radījis darbu, kura traģisms bija tik skaists un iedvesmojošs, ka atkal likās nereāls, ne no šīs pasaules.
Foto:
Šajā gadā maz ko nožēloju tik ļoti kā faktu, ka neizmantoju tās divas dienas, kas bija dotas, lai noklausītos Blackstar, kamēr tā autors vēl bija šeit, piecstaru cauruma šajā pusē. Nezinu, ko tas būtu mainījis. Bet mani neatstāj sajūta, ka šajās dienās bija iespējams pietuvoties vēl kādam viņa vēstījuma slānim, kurš sāktu atklāties pēc ziņas, ar ko atmodos 10. janvāra rītā. Šo iespēju, šo koda atslēgu esmu palaidis garām. Tāpat kā katru dienu nemanot palaižam garām neskaitāmas citas atklāsmes.
Nekad neesmu bijis no Bovija milzu faniem. Tomēr joprojām mīlu Hunky Dory un Ziggy Stardust, arī lielāko daļu pārējo 70. gadu albumu. Tāpat pāris plates no astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem. Un dažas pēdējās. Vairums šo albumu ar mani ir bijuši ilgus gadus un būtu skumji kādu dienu konstatēt, ka tie kļuvuši lieki. Tomēr kaut kādā nozīmē tie jau tagad šķiet mazāk būtiski. Ir dīvaini un savā ziņā ļoti aizraujoši saprast, ka tie bijuši tikai viņa un mūsu visu ceļš uz Blackstar. Iespējams, sniedzot šo atskārsmi, Bovijs arī mūs gatavo galvenajam.
