Vakara albums
Joni Mitchell – Hejira, 1976
30/10/2016
Džonija Mičela joprojām mulsina gandrīz visus manus draugus un paziņas. Dažiem esmu teicis – labi, ja nepatīk agrīnais folka periods un visa tā hipiju būšana (atcerieties Kaningema “Māja pasaules malā” un grāmatas centrālo dziesmu – Džonijas Woodstock?), pamēģini džezīgos septiņdesmito ierakstus, nepatīk tie – vēl ir vēlīnie, kuros joprojām ir daudz skaistuma, bet vairāk miera un pieredzes. Viens otrs tiešām ir centies, bet bez īpašiem panākumiem.
Kādreiz šī nesatikšanās mani pārsteidza, bet nu jau sen to uztveru kā amizantu antropoloģisku kuriozu. Jo vairāk tādēļ, ka gandrīz nevienai no manām paziņām nav šaubu par Džonijas lieliskumu. Visticamāk, viņas šajā mūzikā piesaista tas pats, kas vīriešus mulsina. To iedomājos, “Rīgas Laikā” izlasot Karīnas del Valles-Šorskes iespaidus par kādu no Mičelas dziesmām: “To dzied ar kritisku prātu apveltīta sieviete, kas skeptiski vērtē melanholijas melodramatismu un modīgumu.” Cita starpā, raksts nebija par mūziku, bet – tāpat kā daudzas Džonijas dziesmas – par melanholiju.
Iespējams, tas neliecina par dižu attapību vai kvalifikāciju genderismā, bet pamazām esmu nonācis pie secinājuma, ka viss ir tieši tik vienkārši. Džonija ir sieviete, kura raksta gudras un sievišķīgas dziesmas. Daudzas no tām (īpaši jaunībā sacerētās) stāsta par piedzīvotiem un izdomātiem ceļojumiem un vīriešiem – pārdzīvotiem un izdomātiem mīļākajiem. Un to, kas paliek pēc tiem. Arī par dažām sievietēm. Piemēram, Amelia šajā platē ir par Amēliju Erharti, slaveno lidotāju, kura bez vēsts pazuda lidojumā pār okeānu, savukārt Song for Sharon par Džonijas bērnības draudzeni, kura gribēja kļūt par dziedātāju, bet kļuva par sava vīra sievu. Īstenībā visas, protams, ir par Džoniju pašu.
Nezinu, kā tieši darbojas šie mehānismi mūsu starpā, un man nav jausmas par to, kā atšķiras vīriešu melanholija un kritiskais prāts no sieviešu melanholijas un kritiskā prāta, bet man ir aizdomas, ka mani draugi, arī neiedziļinoties dziesmu vārdos, to visu sajūt tikpat skaidri, kā manas draudzenes. Un tādēļ reaģē tā, kā katrs reaģē. Savukārt mūzikas izsmalcinātība abos gadījumos ir attieksmi veicinošs faktors. Fascinējoši, vai ne?
Kur šajā stāstā atrodos es pats? Varu teikt vien to, ka man ļoti patīk Džonija. Un viņas ģitāras un balss maģiskā trīsvienība ar Džako Pastoriusa basu šajā un citās 70. gadu vidusperioda platēs. Starp citu, Džimijs Peidžs ar Robertu Plāntu savulaik tieši viņai veltīja Going to California – skaisto dziesmu Led Zeppelin ceturtajā albumā, kurš patīk gandrīz visiem maniem draugiem. Jo pasaulē ir milzums skaistu lietu un sagadīšanos.
