Vakara albums
Bill Evans Trio – Explorations, 1961
05/03/2017
Katrai kultūrai ir milži, kuru gaisma un/vai ēna krīt pār visu, kas tajā noticis. Džeza vēsturē tāds gandrīz četras desmitgades bija Mailss Deiviss. Mailss nemīlēja baltos cilvēkus. Protams, viņš apgalvoja, ka necieš tikai stulbos un aprobežotos (cik pazīstami), bet izlasot viņa memuārus (ļoti aizraujoši), kļūst skaidrs, ka šajā jautājumā viņš pats bijis aizspriedumu un naida pilns. Un viņa naidam bija ASV rasu situācijas – īpaši viņa bērnībā un jaunībā – diktēts, paša pieredzē sakņots pamats. Tik un tā talanta ādaskrāsa Mailsam nešķita svarīga.
Par spīti džeza establišmenta iebildēm, gadu gaitā viņa vadītajos leģendārajos sastāvos muzicēja visai daudzi baltādainie. Divus viņš atzina par īpaši nozīmīgiem savā radošajā evolūcijā un pat sauca par saviem labākajiem draugiem. Viens bija aranžētājs un komponists Gils Evanss, otrs – pianists Bils Evanss (bez radniecības). Šoreiz par Bilu.
Deivisa sekstetā Evanss sabija nepilnu gadu, taču viņa improvizatoriskā, melodiskā un ritmiskā domāšana uz Mailsu atstāja tālejošu ietekmi. Tik lielu, ka 1959. gadā, kad abu ceļi jau bija šķīrušies, Mailss, kuram nu bija cits pianists, Evansu izsauca uz ierakstu sesijām, kurās radās Kind of Blue – joprojām slavenākais un pieprasītākais albums džeza vēsturē. Un nekautrējās atzīt, ka Evansam tā tapšanā bijuši īpaši nopelni. Tiesa, viņš nekautrējās arī mūzikas autorību piedēvēt sev vienam. Kad pianists iebildis, Mailss viņam piedāvājis 25 dolārus… Tomēr plates vēlākajos izdevumos Evanss ir uzrādīts kā divu (no piecām) kompozīciju līdzautors.
Taču šis ir Evansa trio, ne Mailsa albums. Un džeza iemīlēšanai tas var izrādīties tikpat noderīgs kā šādam nolūkam bieži rekomendētais Kind of Blue. Klavieru, basa (Skots Lafaro) un bungu (Pols Motians) trīsvienība šajā klusinātajā plūdumā darbojas ar tik neuzbāzīgu smalkumu un precizitāti, impresionistisku vieglumu un vilinājumu, ka to viegli pieņemt kā kādu fascinējošu, gandrīz nejaušu dabas rotaļu. Savukārt tas, ka vairums te dzirdamo skaņdarbu “īstenībā” ir sentimentāli brodveja šlāgeri no Evansa vecāku jaunības laikiem, tikai ilustrē patiesību, ka, atmetot aizspriedumus, māksla var rasties no jebkā.
Starp citu – iespējams, kāds atceras, ka astoņdesmitajos šo plati (ar citu vāku un bez nosaukuma) izdeva arī “pie mums”. Protams, paldies partijai un valdībai, bet, kā jau pieņemts, neiztika arī bez padomiskas specifikas. Proti – pirmā kompozīcija Israel, visdrīzāk jau politisku apsvērumu dēļ, bija pārdēvēta par Минорный блюз… Sakiet tik, ka stulbums, tāpat kā skaistums, nav universāla, vienmēr un visur sastopama parādība.
