Vakara albums
Nick Cave & the Bad Seeds – Boatman’s Call, 1997
12/03/2017
“20. gadsimta beigās es pārstāju būt humāna būtne. Visbiežāk es jūtos kā kanibāls.” Ar šo atzīšanos filmas “20 000 dienu uz Zemes” sākumepizodē Niks Keivs raksturo procesu, kurā paša un tuvāko dzīves tiek nesaudzīgi sakapātas drumslās un apkaisītas ar iztēles sāli un pipariem, lai tiktu savārītas dziesmās. “Tā es radu savu pasauli… pilnu ar briesmoņiem, varoņiem… vardarbību… Tas vienmēr esmu es pats, tikai samežģītā atspulgā.”
Hārdkora ekstrēmists. Mizantropisks postpanka anarhists. Ar Bībeles, Amerikas dienvidu un Austrālijas laupītāju leģendām apsēsts nāves un mīlestības, grēka un soda dziesminieks. Elvisa traģiskā glamūra, Keša, Koena un Dilana drūmāko balāžu apoloģēts, kurš garīguma meklējumiem izvēlas tumšākos reliģiskās mitoloģijas un marginālākos t. s. Rietumu dzīvesveida nostūrus. Kanibāls… Keiva aizraujošo evolūciju pasaule vēro jau kopš 1980. gadu sākuma. Un, atbilstoši žanra likumiem, katrs nākamais izrādes cēliens dod jaunu jēgu iepriekšējiem.
Šodien ir diezgan skaidri dzirdams, ka 20. gadsimta beigās Keiva dziesmas kļuva arvien cilvēcīgākas. Tieši tādēļ, ka tajās bija vairāk pieredzes, miesas un kaulu buljona, dvēseles garaiņu. Pavērsiens bija sācies jau agrāk, bet lūzums pienāca ar Boatman’s Call. Tajā principiāli izmainījās Bad Seeds skanējums, autora intonācija, noskaņojums un attieksme. Šķiet, arī viņš pats. Lai tam visam piekļūtu tuvāk, izrādes programmiņā var izlasīt, ka šo dziesmu tapšanas laikā Keivam strauji tuvojās 40 un viņš nesen bija pārdzīvojis nozīmīgu attiecību šķiršanu – ne velti Boatman’s Call neiztrūkstoši figurē dažādos divorce albums sarakstos.
20 gados, kas pagājuši kopš tā laika, Keivs ir ne vien apprecējies (“Visbiežāk manā katlā sutinās mana sieva.”), bet arī ik pa brīdim atgriezies pie gandrīz visām iepriekšējām identitātēm. Jo viņš tomēr ir cilvēcīga būtne, kas no sevis nekur tālu aiziet nespēj. Diemžēl šie gadi viņa radošajam kanibālam ir sagādājuši vēl daudz drāmas un traģisma piesātinātas barības. Nudien, lai kā mums gribētos domāt par sevi kā sava likteņa kalēju un menedžeri, mēs esam vien naivi dejotāji uz dzīves ēdamgalda – un dzīve ir lielākais kanibāls no visiem. Savukārt naivums ir vērtīgākā balva, kas mums uz šīs deju grīdas dota. Šķiet, par to arī Nika dziesmas.
