Vakara albums
Simon & Garfunkel - Bookends, 1968
23/12/2018
Ar ilgstošā empīriskā pieredzē (neizprotamā kārtā Hermaņa izrāde tajā neietilpst) balstītu pārliecību atļaušos apgalvot, ka attiecīgā vecuma grupā Saimons ar Garfunkelu ir viena no nedaudzām latviešu vairākumu vienotspējīgām pamatvērtībām. Tikai retais no tiem, kuri nojauš, ar ko S&G atšķiras no Dolčes & Gabanas, spēj nesajust maigo pieskārienu, ar kādu viņi skar mūsu dvēseles stīgas, ievibrējot klusu un laimīgu smeldzi par skaisto un labo, ko ikdienā nezkāpēc palaižam garām kā pārlieku pašsaprotamu.
Iespējams, latvietis par to nedomā, bet S&G viņam nozīmē attīrīšanos. Kā nedēļa laukos pie vecmāmiņas. Balsis no pasaules bez pašu pagātnes smaguma, bez pašu ievēlētiem politiķiem, nesaprotamiem māksliniekiem, visās malās izsludinātiem valsts izzadzējiem, nodevējiem un citiem mošķiem, bez kā mūsu virtuvē dūmo krāsns un negriež nazis… dziesmas no turienes, kur nav jākautrējas būt vienkāršam, tīram un nevainīgam kā šīs pasaules sākumā ienākušam. Un latvietim nav svarīgi, ka īstenībā tās nav ne tik vienkāršas, ne saulainas kā viņam šķiet. Jo, kā jau parasti, svarīgi ir tas, ko tās ar mums dara. Kā tās mums liek justies.
Tik un tā ir vērts atcerēties, kas ir kas. Teiksim, Bookends pirmajā pusē mūsu draugi - tobrīd, pirms pusgadsimta abi bija 26 gadus veci - dzied par pieaugšanu, novecošanu un vientulību, arī par savas zemes meklēšanu savā zemē, par mulsumu un neziņu, kas tā arī nekad nepāriet. Varbūt tieši šīs neziņa ir tā skaistā vibrācija, kas mūs tik ļoti uzrunā… Savukārt, plates otrajā pusē ir dziesmas, kas rakstītas filmai “Absolvents” (The Graduate), kura, protams, ir par to pašu. Starp citu, ne visas no šīm dziesmām filmā iekļuva. Bet visas ir brīnišķīgas. Un abas puses kopā ir nieka pusstunda mūsu dzīves bezgalībā. Tajā ir viss, kas mums šajās dienās vajadzīgs. Jo tās ir dziesmas arī par laimīgo latvieti un viņa hronisko atteikšanos tādam būt. Labus svētkus, mīļie. Ja sanāk, noskatieties arī filmu.
ARHĪVS: Vakara albumi u.c.
