Vakara albums
Supertramp - Breakfast in America, 1979
Klāss Vāvere
21/10/2018
Vēsturi nosaka grāmatas, no kurām to mācāmies. Cilvēces pieredzē 20. gs. 70. gadu beigas ir iegrāmatotas kā panka un postpanka ēra, kurā pagātnes svētās govis pamatīgi dabūja pa muguru, taču pārskatot 1979. gada populārāko albumu sarakstus, tāds iespaids nerodas. Vienīgie nosacītā jaunā viļņa pārstāvji bestselleru listēs ir Police, Blondie un Gerijs Ņūmens. Toties citādi - Rods Stjuarts, Led Zeppelin, Fleetwood Mac, Bārbra Streizande, ELO, Bee Gees, ABBA… un gada beigās Pink Floyd vēl izdeva The Wall… Visi tie paši, kas pirms trim, četriem un pieciem gadiem, kad Džonijs Rotens un Sex Pistols vēl tikai sapņoja uzspļaut jebkāda veida isteblišmentam. Tie paši un vēl Supertramp ar Breakfast in America - iespējams, sava laika pārsteidzošākais megaalbums.
Dibināta 60. gadu beigās, tobrīd arī Supertramp jau bija “veca”, ja arī ne gluži kādai elitei pieskaitāma angļu grupa. Ne stilīga, ne lecīga, ne bezcerīga, bet arī ne pārāk aizraujoša. Kritiķi viņus diezko nemīlēja. Iespējams, arī tādēļ, ka viņus sponsorēja holandiešu miljonārs, tā neļaujot iekļauties priekšstatos par “īstu un autentisku rokenrolu”. Ar laiku Supertramp izdevās piesaistīt pat visai plašu publiku, tomēr viņi joprojām palika stabila otrā plāna vienība - tāda, kurai Rotens gāja garām nenovaikstījies un pat neievērojis. Viņu iepriekšējais albums Even in the Quietest Moments uz brīdi iekļuva gan Anglijas, gan ASV Top 20, bet šodien to klausīties ir mēreni garlaicīgi.
Un tad nāca Breakfast in America, kas ne tikai sasniedza Billboard topa 1. vietu, bet arī sešas nedēļas to neatstāja, gada beigās izrādījās ceturtais visvairāk pirktais albums Lielbritānijā un piektais ASV. Plate, kurā bija vairāk hitu nekā viņu piecos iepriekšējos albumos kopā. Plate, kas atgādina padomju kinokomēdiju, kurā pelēka mimra kļūst par biroja seksbumbu un paved ne tikai tādu pašu grāmatvedi, bet arī miljonus klausītāju, kuri Supertramp eksistencei desmit iepriekšējos gados nebija pievērsuši uzmanību.
Breakfast in America joprojām labprāt noklausos vismaz reizi pāris gados. Un aizmirstu, ka esmu no tiem, kam nepatīk Rodžera Hodžsona spalgais vokāls. Jo man tajā patīk gandrīz viss pārējais - progroka un popmūzikas kombinācija, lipīgas melodijas oriģinālos aranžējumos, smalkums, perfekcija un pamatīgums, grāmatvežu ironija, pašcieņa un prasme sevi neuztvert pārāk nopietni. Mūzika, kas necenšas būt stilīga un pat ne aizraujoša. Un tieši tādēļ tāda ir. Mūzika, kas uzspļauj Džonijam Rotenam. Starp citu, man patīk arī Rotens, bet tas jau ir cits stāsts.
ARHĪVS: Vakara albumi u.c.