Vakara albums
Esbjörn Svensson Trio – 301, 2012
08/04/2018
Šodien saskaitīju – Sagrado Corazón ir 172 soļus gara. Ielas pēdējā namā, 24. numurā, pie kaktusu dobes un autobusa pieturas, dzīvo Sesī (Sesīlija) ar vīru Iksraelu, tēvu - dzelzslietu meistaru donu Felipi, un Antonio - neredzīgu zēnu agrīnā pusaudža vecumā. Sesī ir skolotāja un reizi nedēļā ejam pie viņas uz spāņu valodas stundu. Parasti tā ir ļoti jautra stunda.
Pāris mājas pa kreisi mīt Gabija – nenosakāma vecuma kuprīte, kuru uz ielas var sastapt gandrīz vienmēr. Viņa ir draudzīga un sirsnīga, un piepelnās, uzglabājot kaimiņu atkritumus, ko pēc tam atdod savācējiem. Atkritumu mašīna rajonu apbraukā reizi divās, trīs dienās, un par tās tuvošanos brīdina spalgas zvana skaņas. Savukārt Gabija katru sarunu noslēdz ar jautājumu: “No basura?”.
Blakus Gabijai dzīvo Džeina ar Deividu. Pirms dažiem gadiem pārdevuši māju Toronto un pārcēlušies uz šejieni. Džeina taisa keramikas maskas – drusku āfrikāniskas, drusku noslēpumainas un biedējošas, bet efektīgas un labi pirktas. Deivids ar savu rokgrupu 1965. gadā Toronto iesildījis Rolling Stones, bet tagad reizi nedēļā ar blūza grupu uzstājas netālā restorānā. Kad satiekamies, viņš plašā žestā iepleš rokas un laimīgi saka: “Another sunny day in San Miguel!”. Es arī ieplešu rokas un atbildu: “What a life!”.
Kanādiešu kaimiņi ir Mērija Džeina un Valentīns. Mērija Džeina ir amerikāniete, ikonogrāfe. Bērnībā aviokatastrofā zaudējusi vecākus, 19 gadu vecumā iestājusies Sanmigelas institūtā un pēc dažām pilsētā pavadītām dienām iepazinusies ar Valentīnu. Valentīns ir visu lietu meistars, dārzkopis un mākslinieks, uzaudzis lauku rančo tepat netālu. Abi ir kopā vairāk kā 40 gadus un savu māju uzbūvējuši paši. Pirms nedēļas viņu dārzā kūrām ugunskuru, cepām chorizos, dzērām franču vīnu un svinējām Cukura dzimšanas dienu.
Florencio ir Valentīna brālis, kurš ar sievu Meči (Mersedesa) dzīvo Sagrado Corazón pirmajā namā. Īstenībā Florencio te uzturas maz, jo strādā par saimniecības pārzini kādā rančo Hjūstonā. Meče pusi gada vada Sanmigelā, otru pie vīra ASV. Mēs īrējam viņu mājas otro stāvu un abu prombūtnē pieskatām Jelī. Jelī ir mierīga un draudzīga kuce ar garām kājām, taču ik nedēļu nokož pa balodim, kas mēģinājis baroties no viņas bļodas. Pirms dažām dienām saimnieki negaidīti pārradās, jo Sanmigelā pēc smagas slimības nomiris viņu znots. Kad mulsi centos izteikt līdzjūtību, Florencio atbildēja: “Es la vida.”.
Esbjorns Svensons gāja bojā nirstot kāda arhipelāga ūdeņos Stokholmā. Mūsu pilsētā viņš, visticamāk, nav bijis. Toties šā gadsimta sākumā zviedru pianists ar savu trio kļuva par Eiropas džeza sensāciju un pirmo eiropiešu grupu, kas tikusi uz džeza svētā mēnešraksta DownBeat vāka. Viņu smalki niansētajai mūzikai ir vienlīdz daudz kopēja ar Bēlu Bartoku, Teloniju Monku un Radiohead, un tā patīk arī ļaudīm, kas džezu nevar ciest. 301 ir ierakstīts īsi pirms Svensona nāves un pēdējās nedēļās šis trauslais skaistums ir starp maniem mīļākajiem mirkļiem. Labi dzīvot Sagrado Corazón.
