Vakara albums
Mark Lanegan – Imitations, 2013
28/01/2018
Reiz bijām uz Lanegana koncertu Berlīnes Passionskirche. Aktuālais albums bija Imitations ar aizgūto repertuāru – no Keiva un Keila līdz Džeimsam Bondam. Sākoties Mack the Knife, zāli pārņēma nepārprotami sajūtams sastingums. Pirmajā mirklī neaptvēru, kas par lietu, bet vajadzēja tikai dažas taktis, lai attaptos – šī ir dziesma, kas nekur neskan tik īpaši kā Berlīnē.
Veimāras kabareju un Aleksandrplača leijerkastnieku hits laikā, kad Berlīne atkal plauka un bija tuvu ziedēšanai, nacistu aizliegts tautas šlāgeris dažus gadus vēlāk, kad tā autori jau bija emigrējuši uz ASV. Mekijs Nazis. Harismātisks, varas un naudas balstīts bandīts ar haizivs zobiem, elegantiem cimdiem, kas slēpj asinis, un ķērienam vienmēr gatavu nazi azotē. Šai pasaulē viņš ir bijis vienmēr. Meks, kurš pārdod ieročus, lai cīnītos par mieru, Meks, kurš uzvar vēlēšanās un citās spēlēs ar iezīmētām kārtīm. Un šlāgeris, ko Veils ar Brehtu 1928. gadā sacerēja savam satīriskajam politdžeza mūziklam “Trīsgrašu opera”.
Kaut arī Lanegana versijas prototips ir savulaik ārkārtīgi populārais Bobija Darina svingpopa hits, viņa Mekijam nepiemīt ne svings, ne amerikānisko šovu omulība, kas 50. gados dziesmai deva jaunu mūžu angļu valodas valstīs, bet nokāva vācisko sentimenta un brutalitātes kombināciju, kas to darīja tik patiesīgu. Īstenībā šo dīvaino Made in USA optimismu Mekijam piešķīra nevis Darins, bet Lūiss Ārmstrongs. Viņam pieder pirmā slavenā Mack the Knife versija angļu valodā – neatvairāms ieraksts, kurā pāri visam skan Lūisa starojošais smaids. Leģenda vēsta, ka studijā bijusi arī Veila kundze (un izrādes zvaigzne) Lote Lēnja, tādēļ Ārmstrongs starp dziesmas personāžiem iepinis arī viņu. Mazāk romantiska versija gan apgalvo, ka džeza patriarhs Lēnjas vārdu redzējis Brodveja iestudējuma programmiņā un noturējis to par lugas tēlu. Lai vai kā, kopš Ārmstronga šī nereti ir gandrīz līksma dziesma.
Reiz senos laikos Mekiju Berlīnē dziedāja arī Ella Ficdžeralde. Tekstu viņa mācījās lidojot no Stokholmas, tomēr koncertā vārdus atcerējās tikai daļēji. Rezultāts ir šarmanti jautra un spontāna improvizācija, ļoti slavens ieraksts, kas dziesmu aizveda vēl tālāk no sākotnējās būtības. Ne velti vēlāk Sinatras koncertos tā kļuva par iemeslu sakarīgākām vai mazāk sakarīgām “joku” pasāžam.
Kad Mack the Knife dzied Ella, Ārmstrongs vai Sinatra, viņus ir prieks klausīties – skat. pleilisti zemāk. Bet, lietojot Leonarda Koena terminoloģiju, viņi nav šīs “dziesmas strādnieki”. Viņi liek tai strādāt savā labā. Un varbūt ir pat simboliski, ka bija jānāk vienam izbijušam Sietlas pankam, kura jaunība pagājusi kopā ar Kurtu Kobeinu pīpējot zāli, lai šo dziesmu Berlīnei atdotu tādu, kādai tai pienākas būt. Bet, diez, cik ļoti amerikānim jābūt, lai Mack the Knife izvēlētos par McDonalds kampaņas dziesmu? Arī tas ir bijis Meka mūžā.
