Vakara albums
Johnny Cash – American Recordings, 1994
22/01/2017
Viens no nedēļas priekiem bija Kaningema stāstiņš par to, kā viņi ar Boviju rakstījuši mūziklu. Bovijs devis uzdevumu – darbība notiek nākotnē, sižetā jābūt uz zemes nonākušam citplanētietim (svešinieks), literatūras vēsturē ne pārāk novērtētai, bet cilvēku miljoniem tuvai dzejniecei (reāla persona) un mariachi muzikantiem. Visa šī kompānija kādā grūti uzmināmā veidā ir saistīta ar iepriekš nezināmām, bet nupat atklātām sen miruša dziesminieka dziesmām. Dziesminieku sauc Bobs Dilans, bet mūziklā dzirdamo “viņa” dziesmu autors, saprotams, būtu Bovijs.
Ne jau ka tam būtu sakars ar Vakara albumu. Nav nekāda, tomēr Kaneningema pastāsts nelika miera, arī klausoties Džoniju. Šī ir īpaša plate, jo aizsāka pārtapšanu, kurā Kešs no aizmirsta kantrī klasiķa kļuva par cilvēku. Ārkārtīgi dzīvu cilvēku, kura dzīvīgums pēkšņi uzrunāja pat tādus ļaudis, kuri viņa leģendāro spēka gadu laikā vēl nebija dzimuši, ļaudis, kuri mīt dīvainās Ziemeļvalstīs, kur kantrīmūzikai vēsturiski izveidojusies nepelnīti divdomīga (lai neteiktu “viennozīmīga”) reputācija.
Mhmmm… ko tas atgādina? Atnācējs no cita laika un pasaules? Tieši tā, pateicoties šai platei, notika ar Džoniju Kešu. Pēkšņi viņš bija tik dzīvs un tuvs, ka visos nākamajos American sērijas albumos pasaule ar aizturētu elpu sekoja procesam, kurā viņš no fiziskas būtnes pārtapa garīgā substancē. Droši vien sākumā mēs to vēl neapzinājāmies, tikai sapratām, ka kļūstam liecinieki kam svarīgam – pat ļoti skaidri atceros savas sajūtas, šo plati klausoties pirmoreiz... Bet jau kādā ceturtajā American albumā viss bija pavisam skaidri. Katrā no tiem ir dzirdams ik solis, ko Džonijs spēris savā ceļā. Iznākot kārtējam sērijas turpinājumam, neviens nezināja, cik soļu vēl atlicis, bet daudzi saprata, ka tas ir skaists un neatgriezenisks dziesminieka gājiens uz konkrētu mērķi.
Te nevar nepieminēt Riku Rubinu, lieliskās augšāmcelšanās un aiziešanas režisoru – producentu, kurš 90. sākumā vienīgais ticēja, ka Džonijam vēl pietiek spēka šo gājienu veikt. Viņa ideja bija apskaidrojoši vienkārša – šī neticami ietilpīgā balss no pagātnes dzied dziesmas, kas radušās tagad, mūsdienās, jeb – raugoties no Džonija jaunības – nākotnē. Un dziesmas, ko sacerējuši viņa mācekļi (American platēs Kešs līdzās baznīcas himnām dzied Toma Veitsa, Nika Keiva, Toma Petija, Trenta Reznora, Depeche Mode, Soundgarden u.c. sacerējumus) mūsu acupriekšā kļuva par viņa dziesmām. Jo beigās viss, kam bijusi jēga, ir viens. Un, ja tā, kādēļ lai Boba Dilana dziesmas nesacerētu Deivids Bovijs?
Galu galā Bovijs mūziklu uztaisīja ar citiem sabiedrotajiem. Bez meksikāņu muzikantiem, Dilana mantojuma un Kaningema libreta. Lazarus (starp citu, tāds bija sākumā minētās dzejnieces uzvārds, taču arī viņas tēls no mūzikla galaversijas ir svītrots) pirmizrāde 2015. gada nogalē kļuva par Bovija pēdējo publisko iznācienu. Ko tā visa sakarā domā – vai dara – Dilans, nav zināms.
