Vakara albums
Fleet Foxes – Fleet Foxes, 2008
13/08/2017
Nesen atklāju, ka Alvis Hermanis savā “Dienasgrāmatā” noformulējis to, ko bieži esmu domājis, klausoties Bobu Dilanu vai Nīlu Jangu: “Veciem režisoriem, kurus dažkārt piemeklē viedums, ir dīvainas izrādes. Pirmajā brīdī tās izskatās it kā drusku nevīžīgas un paviršas, bet tad saproti, ka režisors koncentrējies tikai uz svarīgāko un nesvarīgais apzināti atstāts skiču stadijā. Režisors nevis ņemas ar katru detaļu, bet paceļ skatpunktu maksimāli augstu.”
Protams, ne Dilans, ne Jangs arī jaunībā nebija centīgi nianšu pulētāji, galīgi ne. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņu dziesmas nenoveco – tajās nekas neaizsedz galveno. Taču šoreiz Hermaņa rakstīto atcerējos, klausoties pilnīgi “pretēju gadījumu” – Fleet Foxes rūpīgi izstrādāto debiju, ar ko viņi mūs pārsteidza pirms nepilnas desmitgades, būdami tikai drusku vecāki par divdesmit gadiem. Dziesmas, kurās dzirdami gan pļavas, meži un debesis, gan zvaigznes un smilšu graudi, no kā šis plašums sastāv. Piezūmējot tuvāk, atklājas – starp zvaigznēm un graudiem ir arī cilvēki, kuri no paaudzes paaudzē pārmanto piederību tam visam.
Iespējams, tas liecina tikai par manu vecumu, bet šīs mūzikas graciozajā vieglumā un perfekti sabalansētajās balsīs dzirdu viņu gadiem neparastu pamatīgumu un – gandrīz pateicu – viedumu. Tas skan muļķīgi, tādēļ lietošu citu vārdu – tradīciju. Dilana, Janga, Džonijas, Vana, The Band u.c. mūžseno iedibinātu tradīciju, ko Robins Peknolds ar sabiedrotajiem uzsūkuši asinsrites līmenī un bagātina ar savas paaudzes izjūtu. Tradīcijas būtība – negvelzt niekus, bet runāt par svarīgo. Ne kā viedie, bet tā, kā tu pats. Saprotams, tas arī šā joka āķis – kā pats.
Ja godīgi, FF trešo albumu šovasar sagaidīju ar atvieglojumu. Pēc pirmā, lai cik tas brīnišķīgs, vienmēr paliek neziņa – varbūt tā bijusi tikai kosmiska nejaušība, jaunības brīvības un enerģijas blakusprodukts. Tādēļ ne mazāk skaists, bet tomēr… Ar tādiem stāstiem pilnas rokenrola kapenes. Otrais bija vērā ņemams, taču vēl nedeva īstu pārliecību par FF spēju apdzīvot mērogu, kurā viņi tik veiksmīgi pierakstījās debijas reizē. Bet Crack-Up nupat, šķiet, pateica pavisam skaidri – jā, viņi ir lieliski un tradīcija ir drošībā. Vai puišu skatpunkts celsies augstāk, nav zināms, bet šobrīd nudien gribas redzēt, kā viņi nobriest, noveco un, iespējams, pieņemas viedumā.
