Vakara albums
Last Tango in Paris original motion picture score, 1972
Klāss Vāvere
04/04/2016
Foto:
Nupat izlasīju, ka Pēdējā tango esot redzams arī filmas mūzikas autors argentīniešu džezmenis Gato Barbjēri. Neatceros. Arī Marlonu Brando tik atbrīvotā pozā, kā uz plates vāka, neatminos. Mans Parīzes Brando ir sagumis un saspringts, uz garīga un fiziska sabrukuma robežas balansējošs lauva, kura rēcienam (arī čukstam) ir Barbjēri saksofona balss. Erotiski piesātināta un mortāli eksaltētā, šī mūzika, kurā saldsērīgas stīgu orķestra melodijas (Parīze) kontrastē ar latīņamerikāniski temperamentīgu saksofona spēli (ne tikai tango), ideāli atbilst Bertoluči psihoseksualitātes drāmai. Un man vienmēr licies, ka tā ir noderīga dažādos brīžos, kad ir daudz ko teikt, bet labāk klusēt. Arī tad, kad prātā nav ne Parīze, ne sekss. Arī šoreiz. Arī tādēļ, ka 2. aprīlī Barbjēri mūs pameta (viņam bija 83). Varbūt pat tādēļ, ka 3. aprīlī apritēja 92, kopš dzimis Brando. Ir vērts klausīties un klusēt. Citādi pateiksies kāda muļķība par lielās balles pēdējo tango. Starp citu, šķiet, arī filmā teksta nebija daudz.
