Vakara albums
Pink Floyd – Division Bell, 1994
12/02/2017
Bieži vien mums nav nekā dārgāka par saviem aizspriedumiem. Vecu roka mīlētāju starpā ir maz tēmu, kas joprojām garantē lielāku jautrību un asumus, kā jautājums, vai Deivids Gilmors ir “labāks” par Rodžeru Votersu un vai Pink Floyd pēc 1983. gada un šķiršanās no Votersa vispār ir Pink Floyd.
Krietni mierīgāk nu jau tiek uztverta savulaik tikpat akūtā Pītera Geibriela un Fila Kolinsa stūrēto Genesis modeļu dilemma, bet to, ka pirms gadiem 30 un vēl senāk neskaitāmas naktis neskaitāmās virtuvēs tika aizvadītas niknās konfrontācijās starp Deep Purple frontmeņu Iana Gilana un Deivida Koverdeila cienītājiem, vairs atceras tikai retais. Jo laiks nomierina un iemāca novērtēt arī to, kas sākumā sava atšķirīguma dēļ licies nejēdzīgs, vai vismaz “ne tāds”.
Taču Pink Floyd “jautājums” turpina sāpēt un neizbēgami aktualizējas ik reizi, kad tiek pieminēts šis albums, ar ko beidzās viņu otrā (īstenībā jau trešā, tomēr Sida Bareta periods vēsturiska noilguma un īslaicīguma dēļ parasti netiek uztverts tik sakāpināti), Gilmora zīmē aizvadītā inkarnācija. Visdrīzāk tādēļ, ka Floyd daudziem arī nozīmē vairāk nekā daudzi citi.
Jā, līdz ar Votersu viņi zaudēja idejisku dziļumu un skanējuma vērienu (kas Floyd gadījumā vienmēr likušies saistīti lielumi), toties Gilmora laikā atguva – vismaz šajā platē – cilvēcību un sirsnību, kāda grupai nebija piemitusi kopš Wish You Were Here septiņdesmito vidū. Protams, vislabāk, ja sirds siltumu izdodas apvienot ar domas asumu. Tādēļ viņu septiņdesmito albumi ir tik unikāli un tieši to dēļ mēs viņus mīlam. Division Bell nav unikāls, bet silts. Kādreiz es domāju citādāk, bet tagad galīgi neliekas, ka tas būtu maz. Nav šaubu par to, kas ir kas, bet pārlieks kategorisms te nešķiet vietā. Kā jau parasti.
Bet skaidrs, ka tas ir vilinošs. Nesen kārtējā FB diskusijā nopietni vīri, Floyd zinātāji ar trīs un četru desmitgažu stāžu par to visu sprieda tā un šitā. Sprieda vairākas dienas un katram bija savs pamatojums Votersa vai Gilmora ģenialitātei, vai nūģismam. Tad iesaistījās Agrita: “Division Bell bija mana pirmā Pink Floyd plate un joprojām ir vismīļākā…” Un tas likās ļoti forši, jo atklājās, ka Floyd var mīlēt arī cilvēks, kas nokavējis mūsu vecos aizspriedumus. Bet diskusija ar to bija galā. Līdz nākamai reizei.
