Vakara albums
Iggy Pop – Post Pop Depression. 2016
Klāss Vāvere
21/03/2016
Sen nekaunos par to, ka plates bieži klausos nevis mūzikas, bet gan tā dēļ, ko šī mūzika man nozīmē. Igija jaunās dziesmas American Valhalla beigās izdzirdot vārdus I have nothing, but my name, nevarēju neatcerēties savu pamatskolas beigu laiku 1970. gadu nogalē. Pašu Igiju vēl nebiju dzirdējis, tik kādus neskaidri draudīgus un intriģējošus nostāstus. Kaut kur arī redzēju bildi – Igijs koncertā asiņainām krūtīm atliecies tiltiņā. Padomju skolnieka nevainībai vismaģiskākais šķita viņa vārds. Iggy? Nu… labi… Bet Pop? Cilvēks? Mūzika? Slimība? Pārliecība? Narkotika? Vēlāk izrādījās - viss kopā. Bet tolaik tikpat eksotisks un mulsinošs likās vēl tikai vārds sex. Sekss un nāve, saprotams, ir Igija tēmas arī šoreiz.
Otrs, ko nevarēju neatcerēties – janvāra vidū, klīstot pa Sēnas krastmalu, pie antikvāro suvenīru tirgotājiem pamanīju Mika Roka slaveno fotogrāfiju – Igija, Lū Rīda un Deivida Bovija trijotne vairāk nekā 40 gadu senā sex and drugs and glamour dekadences godībā. Šopavasar nevajag īpašu iztēli, lai liktos, ka Igija platē dzirdami viņi visi. Taču tas ir „tikai” Igijs un vecā panka sirds. Bez kādreizējās Search & Destroy agresijas un nesenās Les feuilles mortes nostalģijas, bet ar skaidru skatu uz bijušo un neziņas pilnu interesi par gaidāmo.
Foto:
