Vakara albums
Gorillaz – Plastic Beach, 2010
17/12/2017
Tā nav garantēta pasaules glābšanas recepte, vien bikls mierinājums, bet… reizēm kaut kas draņķīgs noved pie kaut kā jēdzīga. Reiz senos laikos britpopa prominence Damon Albarn un viņa draugs komiksu mākslinieks Jamie Hewlett skatījās, kā MTV (atcerieties – “Mūzikas televīzija” – cik lepni tas skanēja) programmā samāksloti muzikanti cits pēc cita izliekas par to, kas viņi nav. To redzot, viņi iedomājās par grupu, kas būtu tik mākslīga, ka tai nav jāizliekas. Tik mākslīga, cik vien iespējams. Pa īstam.
Tā šā gadsimta sākumā dzima Gorillaz – virtuāls veidojums, kas radījis dažus no amizantākajiem šālaika ierakstiem. Animētā grupa, kas sastāv no četriem antisociāliem tipiņiem, kuriem ik pa brīdim pievienojas viņu negantie drauģeļi, izrādījās ērts un atbrīvojošs koncepts Olberna un kolēģu radošajām izpausmēm.
Spēju un iespēju robežās atsakoties no sava radošā ego (Gorillaz koncertos mūziķi atrodas aiz puscaurspīdīga šķidrauta, kas neļauj atpazīt viņu miesiskās identitātes) un pārceļoties uz zīmētu sprukstiņu sabiedrību, viņi nokļuva rotaļlaukumā, kurā nepastāv lielās un nopietnās pasaules aizspriedumi. Par labu un sliktu gaumi. Par izturētu stilu kā vērtību. Par labiem un sliktiem draugiem. Viņi bija teritorijā, kur der viss, ja vien tas dod foršu rezultātu. Jo kādu gan atbildību var prasīt no zīmētas pusaugu japānietes vārdā Nūdele, kas radīta caurkritušā valdības superkareivju programmā un mācījusies ģitāru lietot kā ieroci? Un bundzinieka, kurš to vien gaida, kā izsaukt mirušu reperu garus? Vai – vēl bezcerīgāk - no ģitārista, kura personībai piemīt Keith Richards jaunības vaibsti?
Vēl par piemērotiem un nepiemērotiem draugiem. Iedomājieties ierasti īdzīgu Lou Reed un starojošu R&B veterānu Bobby Womack, hiphopa klasiķus De La Soul un Snoop Dog, pārīti vecu panku no The Clash, dažādu paaudžu un tautību elektronikas un repa ļaudis un vēl Libānas Nacionālo arābu mūzikas orķestri… Baisi nesakarīga kompānija, kādu nevienam neienāktu prātā nosēdināt pie viena viesību galda. Bet, ja esi animēts ķēms, tad vari šo absurdo guest list sapulcēt vienā platē, lai atklātu, ka viņi cits caur citu izklausās tieši tā, kā jāizklausās Gorillaz ballītei. Un, izrādās, visiem ir prieks savu reizi padzīrot pēc multeņu noteikumiem. Tikai Engelbert Humperdinck menedžments no ielūguma nobijās, tādēļ romantisko šlāgeru patriarhs palika mājās pie televizora un viņam paredzētā dziesma netika nodziedāta. Žēl. Bet garlaicīgi te nav arī bez viņa. Un varbūt nākamreiz viņa dziesmu dabūs Nick Cave. Jo ciemos pie pasakas ir iespējams gandrīz viss.
