Vakara albums
Lewis – L’Amour, 1983
27/08/2017
2008. gadā kāds melomāns krāmu tirgū Edmontonā par vienu dolāru nopirka agrāk nedzirdēta mūziķa plati, kas iznākusi pirms gadsimta ceturkšņa. Mūzika viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņš ar to dalījās internetā. Kad par atradumu uzzināja ierakstu kompānija Light in the Attic, tā nolīga detektīvu, taču sameklēt plates autoru nebija viegli. Izdevās noskaidrot vien to, ka sesijas lētā Losandželosas studijā viņš toreiz apmaksājis pats, pats arī ierakstu izdevis, bet par vāka foto norēķinājies ar nederīgu čeku.
2014. gadā, kad Light in the Attic šo plati (un vēl vienu nesen atklātu Lūisa 80. gadu albumu) izdeva atkārtoti, viņš joprojām nebija atrasts; norāde uz vāka vēstīja, ka autoratlīdzība tiek rezervēta līdz autors pieteiksies. Autors nepieteicās, toties L’Amour un stāsts par to pamazām kļuva slavens. Beidzot atrasts, viņš negaidīto pavērsienu uztvēra bez entuziasma, sakot, ka pagātne viņu neinteresē. Tikšanās ilga paprāvas kafijas garumā un, tai beidzoties, viņš laipni atteicās ne vien no atlīdzības, bet arī no autoreksemplāriem. Light in the Attic izlēma pārdot jau saražotās kopijas un pēc tam piedāvājumu neatjaunot.
Šis stāsts liekas tik grotesks, ka tam netrūkst apšaubītāju. Eksistē versija, ka īstenībā L’Amour ierakstīts mūsdienās un ar noslēpumainību apaudzēts tikai uzmanības piesaistīšanai. Katrā ziņā minimālistiskais skanējums bez nodevīgām modes vai laikmeta pazīmēm, šādu iespēju pieļauj. Ar to mēs nonākam pie galvenā – mūzikas. Ja tā nebūtu vismaz interesanta, arī stāstam nebūtu jēgas. Bet mūzika tiešām pārsteidz.
Klusa un mierīga, tā atgādina filmu bez dialogiem, filmu, kuras varoņu auto viegli lietainā naktī slīd cauri bezgalīgai pilsētai. Savdabīgs new age, Andželo Badalamenti (Angelo Badalamenti) un folkmūzikas mistrojums, atturīgi mierīga sintezatora šalkoņa, ko dažbrīd papildina dūmakainu klavieru un akustiskās ģitāras klātbūtne – tieši “klātbūtne”, ne “skanējums” šoreiz liekas īstais vārds. Ik pa brīdim dzirdami arī ne pārāk izteiksmīgas balss murmināti vārdi, kas šķiet nejaušas vēja plūsmas atnesti. No ekrāna novēršoties un tad atkal tam pievēršoties, filmā tikpat kā nekas nav mainījies – auto viegli norasojušiem logiem turpina virzību tumsas skautajā pilsētā, kuras aprises iezīmē vien kāds izgaismots logs, reklāma vai reta pretimbraucēja lukturi. Mums ir bezgala daudz iespēju iztēloties visu pārējo, un tas ir lieliski.
Jo varbūt ne stāstam, ne konkrētām personām tiešām nav nozīmes. Varbūt nozīme ir tikai nezināma spēka iekustinātai gaisa plūsmai, kuras mierinošo pieskārienu kādreiz, iespējams, pavisam citā pasaules malā sajutīs nezināms ceļinieks lietainā naktī.
