Vakara albums
Feist – Pleasure, 2017
21/05/2017
Gadās, ka kādu pazīsti gadiem ilgi, esi ar viņu regulāri sveicinājies, varbūt pat izdzēris glāzi vai divas un pārmijis dažus itin sakarīgus teikumus, bet nekad neesi iedomājies, ka jūsu starpā var būt kas vairāk par neitrālu līdzāspastāvēšanu. Līdz kāda nejauša un varbūt pat pavisam nebūtiska saruna, skatiens vai intonācija liek apjaust, ka tev šajā pasaulē ir par vienu savējo vairāk – lai arī jau kādu laiku bija licies, ka pienācis vecums, kad draugu paliek mazāk, ne otrādi.
Kad izdzirdēju Feistu jaunās plates pirmajā dziesmā visnotaļ dusmīgi deklarējam It’s my pleasure and your pleasure is my pleasure/ That’s what we’re here for! Pleasure!, atskārtu, ka man ir interese atkal sameklēt viņas agrākos ierakstus, ko sen biju iefailojis kategorijā “Femīns nīgrums. OK, bet ne man.”. Ne tādēļ, ka man patiktu dusmīgas deklarācijas. Nē, pat par tik nopietnām lietām kā prieks, nē. Taču šā mirkļa sniegtā tuvība man atslēdza arī citas viņas dziesmas.
Es arī agrāk zināju, ka Feista ir cienījama māksliniece, kura, savu pasaules redzējumu miksējot ar dažādu žanru dziesminieku tradīcijām (no Ninas Simones līdz P. Dž. Hārvijai, Nīlam Jangam u.c.), sacer visdažādākās rezignācijas un ekspresijas pakāpes dziesmas – ne velti viņa sadarbojusies ar tik atšķirīgiem ļaudīm kā Džeina Birkina, electro-punk dīva Peaches, ārtrokeri Grizzly Bear, metālisti Mastodon un vēl virkni visdažādāko žanru autoritāšu. Zināju, ka viņa patīk Kristai, Uģim un vēl dažiem cilvēkiem, ar ko vienmēr esmu jutis daudz kopēja. Tik un tā viņas platēs dzirdēju tikai labas dziesmas bez grūti pamatojamās sajūtas, ko laikam sauc ar dvēseļu radniecību. Protams, man nekad nav nācis prātā to uzskatīt par Feistas trūkumu. Toties viņas “Prieku” beidzot izjūtu kā savu ieguvumu. Jo īstenībā labām dziesmām, tāpat kā draudzībām, nav sakara ar labu vai sliktu gaumi, veselo saprātu un objektivitāti. Labas dziesmas ir tās, kurās mēs saklausām kaut ko no sevis.
