Vakara albums
Lou Reed – New York, 1989
03/12/2017
Ne vienmēr, bet ar labākajiem darbiem Lū Rīds tik skaidri kā reti kurš (šobrīd prātā nāk vēl tikai John Lennon un Nick Cave) pasaka, ka dažu akordu rokenrols var būt ne tikai huligāniska provokācija vai eiforiska ballīte, bet arī universāla mākslas valoda. Tā var izklausīties primitīva, taču veiksmīgi sabalansējot attieksmi, skanējumu un vēstījumu, tajā iespējams reflektēt un analizēt visu, kas svarīgs – no eksistenciālas neziņas līdz garīgām atklāsmēm un politiskai pārliecībai.
Sevi kā Ņujorkas autsaideru dziesminieku Rīds pieteica jau Velvet Underground debijas albumā 22 gadus pirms šīs plates. Arī turpmāk viņa galvenais iedvesmas avots bija dzimtā pilsēta, tās iemītnieki un viņu dienišķās narkotikas – kas nu kuram ļauj sagaidīt jaunu rītu. Iznākot New York, 46 gadus vecais Rīds atzina, ka Ņujorka un viss, ko tā nozīmē, viņam ir tas pats, kas Dienvidi Folkneram vai Dublina Džoisam. Tēma, diagnoze un liktenis. Tāpat viņš teica, ka raksta pieaugušiem un intelektuāli sagatavotiem cilvēkiem, bet, pirmkārt, pats sev. Tādēļ svarīgi būt godīgam – sevi nepiemuļķosi.
Protams, New York tematiskā un emocionālā tonalitāte ir tumša un bez ilūzijām – šī kā nekā ir Lū Rīda plate... Un 80. gadu beigu Ņujorka, kurā rasu naids ir eksplozīvs, liekulība, fanātisms un AIDS epidēmiski, heroīns un kreks tikpat postoši kā nabadzība, krāsainiem bērniem nav nākotnes, Vjetnamas veterāniem nav tagadnes, Vorhols ir miris, Romeo grib Džuljetu, Džuljeta grib Romeo, bet lielie un varenie drāž visus. Skaļās, metāliskās ģitāras, hipnotiski monotonais ritms un bezkaislīgi vienmuļā “diktora” balss šo metropoles realitāšu reportāžu dara tēlainībā precīzu, sajūtās lakonisku un saturā iespaidīgu kā Dantes deviņi loki.
Un tomēr šīs ir iedvesmojošas dziesmas - kā jau sastapšanās ar lielu talantu pilnbriedā. Ja nesajutāt, pagrieziet skaļāk. Jo tas ir un paliek rokenrols. Un kā teicis Aristotelis - godīgs rokenrols var nozīmēt visu, bet visvairāk svētkus. Dzīvības apliecinājumu par spīti visam.
