Vakara albums
Dzeltenie pastnieki – “Lentu gabaliņi”*, 2017
25/06/2017
Kad izlasi IRu un pārliecinies, ka viss ir tieši tā, kā visus šos gadus izskatījies, tomēr jūties izdrāzts. Kad izlasi, ka rakstniecei, kura nesen kaismīgi sašuta par Nobela balvu Dilanam, nu citi rakstnieki pārmet “nepareizi” piešķirtu Latvijas Literatūras gada balvu. Kad uzzini, ka “kanādiešu snaiperis uzstādījis pasaules rekordu par tālāk nogalināto pretinieku”, bet Mārtiņam Braunam piešķirta Katalonijas Augstā kultūras balva. Kad kārtējo reizi saproti, ka glābties var tikai tajā, kas darīts ticībā un mīlestībā, bet nezini, ko iesākt ar pārējo. Tad nav slikti, ja var aiziet uz pastu un saņemt no Amerikas pienākušo Pastnieku plati.
Tikai atgādinājums - laikā no 1981. līdz 1987. gadam viņi ierakstīja sešus albumus (magnetofona lentes), šā gadsimta sākumā arī septīto. Tie nebija nopērkami padomju veikalos un arī nebija tiem paredzēti. Šī mūzika neskanēja radio un televīzijā un nelīdzinājās nekam no tā, kas tur skanēja. Raimonds Pauls par Pastniekiem bija neizpratnē, Mārtiņš Brauns sajūsmā. Par viņiem nerakstīja prese, viņus tikpat kā nebija iespējams dzirdēt koncertos – jo viņiem nebija ne kolhoza pieraksta, ne jēdzīgu instrumentu, ne prasmju un saprašanas, kā uz skatuves nospēlēt to, kas ar radošu izdomu un izsmalcināti primitīvām metodēm ieskaņots improvizētās studijās. Toties viņiem bija vēlēšanās “spēlēt kā Pīteram Geibrielam un dziedāt tā, it kā dziedātu “Silavas valsi””.
Vēl Pastniekiem bija autoritātes un ietekmes. Taču viņu dziesmas bija oriģinālas, pat tad, ja tajās skaidri saklausāmas Lorijas Andersones, Talking Heads, Police vai vācu jaunā viļņa atskaņas. Šīs oriģinalitātes pamatā bija spēja redzēt dzīvi kā dīvainu paradoksu virkni, priecāties par ieraudzīto un nedomāt par režīma balvām. Gribas teikt, ka tā bija iekšēja brīvība, kas ļāva rasties apjomīgākajai un laikmetīgākajai latviešu populārās mūzikas diskogrāfijai pirmsatmodas periodā.
Ingus saka, jaunā izlase (10 dziesmas no visiem 80. gadu albumiem), ko sastādījis amerikāņu izdevējs, labi sākoties un labi turpinoties, bet beigās izčākstot. Vēl viens otrs, kurš audzis ar tā laika progresīvo diskotēku repertuāru, brīnās, ka platē nav ne “Čemodāna”, ne “Tev ir ļoti skaistas kājas”. Un vispār – viss esot kaut kā drusku “ne tā”. Skaidrs, ka nav gluži tā, kā mēs esam pieraduši. Jo šis ir vecais stāstiņš par to, ka mūsu iedomātais paštēls nekad nesakrīt ar to, kā mūs redz citi – īpaši jau no cita gadsimta un kontinenta. Viņiem, tur Amerikā šie ir lentu, mums - dzīves gabaliņi. Bet nudien, tiklīdz atmetam vecos priekšstatus, kļūst ieraugāms (sadzirdams), ka šoreiz mēs arī šajā spogulī izskatāmies labi. Un Ingum nav taisnība. Nekas te neizčākst. Viss staro ticībā un mīlestībā.