Vakara albums
Bryan Ferry Orchestra – The Jazz Age, 2012
11/02/2018
Brīdinājums - šis ir Ferija albums bez paša Ferija. Viņa dziesmas bez dziedāšanas, toties ar Hemingveja, Ficdžeralda un Getsbija garu un viņu laika skaņu.
Pat jaunībā, kad viņi ar Braienu Īno un Roxy Music iemiesoja britu roka futūristisko skanējumu, viens no Ferija iedvesmas avotiem bija 20. un 30. gadu džezs un šlāgeri – mūzika, kas krietni vecāka par viņu pašu. Šķietami paradoksāla izvēle, jo viņi šīs izejvielas pārstrādāja izteikti “progresīvā” repertuārā, kura labākie paraugi joprojām izklausās kā “drusku no nākotnes”. Savukārt, Ferija pirmais solo albums saucās These Foolish Things – tāpat kā viens no lielākajiem pagājuša gadsimta 30. gadu hitiem. Kopš tā laika Braiens nav šķīries ne no klasiskā smokinga, ne klasiskā repertuāra. Kurš gan nav dzirdējis viņu dziedam As Time Goes By, to pašu play it again, Sam dziesmu no “Kasablankas”?
Taču Jazz Age ir komplicētāks gadījums, plate ar, tā teikt, dubultdibenu. Pirmais līmenis ir repertuārs – 13 no Ferija slavenākajām oriģināldziesmām, kuras, kā jau noskaidrojām, nereti radītas, utilizējot Getsbija ēras klišejas. Otrais ir šā repertuāra dekonstrukcija. Jo šoreiz Ferijs radošo procesu ir iedarbinājis pretējā virzienā – paturot savas melodijas, bet skanējumu, kas savulaik tās padarīja par roka klasiku, aizstājot ar precīzi replicētiem 20. gs. 20. gadu džezbenda aranžējumiem. Kādreiz viņš no seniem artefaktiem radīja “modernu” mūziku, nu viņš no šīs mūzikas rada “senus” artefaktus, atgriežot savas dziesmas nekad nepiedzīvotos pirmsākumos.
Bogus Man otrajā Roxy Music albumā ir deviņas minūtes ilga kompozīcija ar fascinējoši monotonu elektronisku bītu, kas toreiz, 1973. gadā izklausījās kā 21. gs. mūzika, un dziedājumu, kas atgādina starpkaru perioda Brodveja mūziklus; ieraksts, kurš arī pēc 45 gadiem liekas eksotisks un traki stilīgs, kaut līdzinās latviešu grupas Credo dziesmai “Par filcu”. Jazz Age versijā tās ir divas aizrautīga svinga minūtes, kas liek domāt par šampanieša plūdiem un Louis Armstrong & His Hot Seven džesssu trakajos divdesmitajos. Tas pats te notiek ar Avalon, Slave to Love, Love is the Drug u. c. līdz apnikumam nodrillētiem pēdējās četrdesmitgades+ hitiem, kas savā jaunajā dzīvē pārcēlušies uz vēl četrdesmit+ gadus senāku pagātni.
Protams, tas nav nekas pārāk nopietns - īpaši, ja salīdzina ar Stambulas konvenciju. Retro kičs un intelektuālas lamatas Ferija gaumē. Bez tā var iztikt, bet tam ir patīkami ļauties.
