Vakara albums
Talk Talk – Spirit of Eden, 1988
04/06/2017
Viendien dzērām tekilu un runājām par horizontāliem un vertikāliem ceļiem. Vakar uzliku Spirit of Eden un izbaudīju bezgalību, ko sniedz apzināta krustpunkta sajūta. Iespējams, iedvesmojošākā no bezgalībām, kas līdz šim mani piemeklējusi – ar vai bez mūzikas.
Savukārt Spirit of Eden ir, iespējams, pats neparastākais savas desmitgades mūzikas ieraksts, kas nelīdzinās gandrīz nekam no laikabiedru radītā. Arī savu autoru agrākajai mūzikai ne. Jo tā ir radikāla pārtapšana. Īpaši skaista tādēļ, ka Talk Talk nupat bija sasnieguši viena ceļa virsotni – iepriekšējais albums Colours of Spring viņus beidzot padarīja īsti slavenus. Tā vietā, lai izgaršotu mirkli un šampanieti, viņi aizslēdza durvis, izslēdza gaismu un ierakstīja šo…
Nenoliedzami, tagad arī dažās Colours of Spring dziesmās var samanīt Ēdenes priekšnojautas, tuvošanos kādām krustcelēm. Taču tolaik, astoņdesmito otrajā pusē publikas (nemaz neliedzos – arī manā) uztverē šo nojausmu aizēnoja modīgās new wave frizūras, balto kreklu un melno kaklasaitīšu uniformas un sintezatoru pophiti, kas viņiem padevās ļoti labi. Taču Ēdene jau ir pilnīgi cits stāsts. Bez sintezatoriem, uniformām un domām par hitiem.
Frīdžeza impulsi un improvizācija, klusums, atmosfēra un – jā – bezgalība… To dzirdot, grūti neatcerēties leģendu, ka albuma lielākā daļa esot ierakstīta studijā valdot pilnīgai tumsai, vai degot vientuļai svecei. Tieši tā arī šī mūzika izklausās. Kā lēna un vilinoša tumsa, kurā nekas netraucē sajust gaismu gan te un tagad, gan vienmēr un visur. Arī vietās un sfērās, kuras nepazīsti un neapzinies, tomēr sajūti kā reiz, varbūt citā dzīvē, piedzīvotas. Varbūt to sauc par atklāsmi.
