Vakara albums
Billie Holiday – Lady in Satin, 1958
16/10/2016
Deviņu gadu vecumā viņa pirmoreiz nonāca pārmācības namā. Kad meitenei bija 11, viņu mēģināja izvarot, bet neilgi pēc 14. dzimšanas dienas arestēja par prostitūciju. Tajā pašā bordelī strādāja arī viņas māte. Viņa bija neiecietīga un neprognozējama, viņas vīrieši – vardarbīgi izmantotāji. 32 gadu vecumā viņa nokļuva cietumā par heroīna glabāšanu – atkarīgu viņu padarīja mīļākais, kurš viņu sita, izspieda naudu un piedevām pārdeva narkotikas. Pēc nepilna gada viņu par priekšzīmīgu uzvedību atbrīvoja. Vēl pēc gada atkal apcietināja. 1959. gadā viņa nonāca slimnīcā ar aknu cirozi. Tur piedzīvoja kārtējo arestu narkotiku dēļ. Pēc mēneša tajā pašā slimnīcā nomira. Viņai bija 44 gadi un nepilns dolārs bankā.
Pusaudzes vecumā viņa sāka dziedāt naktsklubos. Vēlāk kļuva par pirmo melno vokālisti, kas uzstājās ar balto mūziķu orķestri, bet pēdējos 12 gados sodāmību dēļ vairs nedrīkstēja dziedāt iestādījumos, kur pārdod alkoholu – pašās ienesīgākajās peļņas vietās. Viņas balss bija necila un neskolota, un kaut arī viņas memuārus (un to ekranizējumu) sauc Lady Sings the Blues, viņa nebija blūza dziedone. Daži saka, viņa dziedājusi džezu, citi uzstāj, ka popmūziku. Īstenībā tas nav svarīgi. Jo, neatkarīgi no žanriskās piederības, viņa ir viena no visu laiku dižākajām dziedātājām. U2 viņai veltīja dziesmu Angel of Harlem, bet Frenks Sinatra teica: “Tik ļoti mani nav ietekmējis neviens cits".
Šī ir pēdējā plate, kas iznāca viņas mūža laikā. Klasisks un sentimentāls repertuārs, ko mūsdienās dēvē par Great American Songbook. Dziesmas, ko viņa, neprazdama lasīt notis, bija izvēlējusies pēc vārdiem. Gandrīz visas par nelaimīgu mīlestību. Orķestra aranžējumi ir liegi kā zīds, mūzika saviļņojoša un dziedājums satriecošs, taču klausīties nav viegli. Jo te dzirdama viņas dzīve.
