Vakara albums
Jack White – Boarding House Reach, 2018
20/05/2018
Nedēļas vērojumi. Maijs Kalamazū ir tikpat reibinošs kā Latvijā, tikai zaļais vēl košāks. Izrādās, vairāki mani paziņas skatās Eirovīziju. Daži arī hokeju. Daži, kas uzskata par goda lietu nicināt Rača dzeju, nekaunas jūsmot par Nesbē romāniem. Mansards izdevis pārsteidzoši sakarīgu romānu par 19. gs. bulgāru revolucionāriem. Pasaule turpina ikdienišķi jukt prātā. Meksikā ražo itin jēdzīgu rumu. Uz terases ieviesies kolibri, bet nesen apzāģētajā pagalma hakarandā – dzenis. Jaunais Džeks Vaits šķiet arvien aizraujošāks.
Apsveikumi ģenialitātē un apsūdzības šarlatānismā Vaitam tiek adresēti kopš The White Stripes graujošās parādīšanās pagājušā gadsimta beigās. Viņa spēja no arhaiskām blūza, folka, kantrī un panka dogmām radīt mūsdienīgu rokenrolu vienmēr ir šķitusi drusku aizdomīga un atgādinājusi pūšļošanu. Bet nu, kad Džeka ierasti antikvārajiem ingredientiem klāt nācis hiphops un elektronika, kad viņa sabiedrotie ir muzikanti, kas ikdienā spēlē ar Beyonce, Jay-Z, Lil Wayne un Kanye West, tiešām ir viegli samulst.
Daudzi saka – arī Džeks pats te izklausās apjucis. Klausoties pirmoreiz, arī man šķita, ka viņš nezina, ko dara, tikai mēģina attālināties no līdzšinējā skanējuma sniegtā patvēruma. Arī tagad, kad esmu Boarding House Reach dzirdējis vismaz reizes desmit, liekas, ka šoreiz Vaits tiešām nezina, ko dara un kur tas viņu aizvedīs. Un tieši tādēļ šī mūzika ir brīnišķīga! Tā liek aizmirst, ka gaidi dienišķo pieturu Babītē, tā mudina izkāpt Zosēnos vai uz Mēness, jebkur – ja vien vēl neesi tur jau bijis un ainava šķiet gana intriģējoša. Vai tas nav iemesls, kura dēļ mēs kādreiz sākām klausīties mūziku? Neizkāpt dienišķajā Babītē, bet ļaut, lai mūzika mūs nogādā tur, kur mūsu nav. Šis atgādinājums ir Džeka lielākais nopelns šajā pavasarī.
Iespējams, Boarding House Reach nekļūs par mūžīgu klasiku. Varbūt kļūs. Šobrīd svarīgāks šķiet kas cits. Nudien, neatceros, kad roka tradīcijā balstīts (jā, es to joprojām pieskaitu šai tradīcijai) albums pēdējoreiz būtu izsaucis tik daudz kaislīgu viedokļu sadursmju, sajūsmu un neizpratni, diametrāli pretējus Pitchfork un NME, Jāņa Žildes un Kaspara Zaviļeiska vērtējumus. Turklāt tas neaprobežojas ar dažiem mūzikas apskatniekiem un saujiņu fanu – mēs te runājam par Nr. 1 albumu Billboard topā... Vai tiešām rokenrols joprojām spēj būt tik svarīgs, lai par to skaļi strīdētos un laikam taču arī klausītos? Negaidīti labi jaunumi 2018. gadā.
