Vakara albums
Miles Davis – In a Silent Way, 1969
08/01/2017
1969. gada 17. februārī Mailss Deiviss iepazinās ar Džonu Maklaflinu – jaunu ģitāristu, kurš Ņujorkā bija ieradies tikai pirms dažām nedēļām. Iepriekš Deiviss viņu nebija dzirdējis, bet jau nākamajā dienā Maklaflins piedalījās ierakstu sesijā, kurā radās In a Silent Way – viens no mūsdienās slavenākajiem Mailsa albumiem. Tāda ir leģenda. Dzirdot viņu todien paveikto, tā liekas neticama.
Mailss kārtējo reizi bija sapulcējis fantastisku sastāvu. Šorters, Holands, Korea, Viljamss, Henkoks, Zavinuls... Ikviens, kurš kaut nedaudz zina džezu, apstiprinās – ar katru no šiem mūziķiem saistās noteikts laikmets, katrs ir sava instrumenta un mūzikas izcilība. Visi ir lieliskā formā – jauni, gudri un virtuozi, gatavi pierādīt sevi – cits citam un pasaulei, bet visvairāk Deivisam. Tomēr albuma lielākā zvaigzne līdzās pašam Mailsam ir Maklaflins, kura līdzdalība vēl dienu iepriekš tajā nebija paredzēta. Trompetes un ģitāras monologi, dialogi, mirklīgās iespēles un garie solo uz komandas izspēlētās ritmiskās un daudzslāņainām faktūrām bagātās harmoniskās ainavas fona skan brīvi un dabiski kā bezgalība, kas, sākusies nezkur, nezkad un nezkā, turpinās vienmēr un visur, neatkarīgi no viņu un mūsu gribas.
Pūristi Mailsam par Maklaflinu pārmeta. Par viņa klātbūtni, nevis to, ko viņš darīja. Tas bija viens no pirmajiem Mailsa ierakstiem ar elektrisko ģitāru un pirmais, kurā tai ir tik prominenta loma, ka daži pat sāka vaimanāt par degradāciju roka virzienā. Protams, tas nav roks. Arī džezs agrākajā izpratnē ne. Kas? Vikipēdija saka – jazz fusion un space music. Ir dzirdēts pat raksturojums chill-out. Es teikšu – brīnumains skaistums.
Taču cilvēka dabai ar to nepietiek. Pat šķietama pilnība rosina jautājumus. Piemēram – kā šī plate skanētu, ja būtu ierakstīta dienu iepriekš? Bez ģitāras... Jo, zinot visu iesaistīto talanta mērogu, ir gandrīz droši, ka mūzika būtu pavisam citādāka. Tā prātojot, gandrīz sametas žēl, ka jau esmu piedzīvojis šo skaistumu, bet nekad nedzirdēšu daudzos tā variantus, ko pārējie būtu varējuši sastrādāt, ja pēkšņi no Londonas neierastos Maklaflins. Ja iniciatīvu būtu uzņēmies Henkoks ar elektriskajām klavierēm. Vai Šorters ar soprānsaksofonu… Mēs esam apbrīnojami, vai ne? Gan izredzētie ģēniji, gan viņu aplaimotie un nepiesātināmie apbrīnotāji. Tā ir diagnoze, kas mūs dara skaistus.
Un skaistums ir svarīgs, jo ļauj skaisti rezonēt. Tā, kā vairāku paaudžu džezmeņi rezonēja pret Deivisu. Arī ja neesi ģēnijs, ir svarīgi atrast kādu, vai kaut ko, kas atver tavas nenojaustās rezerves un ļauj kļūt par labāku sevi. Piemēram, tādu, kas pamana izdevības un nenobīstas tās īstenot. Visā šīs dzīves džezā.
