Vakara albums
Pink Floyd – The Wall, 1979
15/04/2018
1979. gada novembra beigās, kad The Wall iznāca, man bija 15 gadu. Plates kopiju lentē es, visticamāk, dabūju dažus mēnešus vēlāk, ap 16. dzimšanas dienu. Un notika tā, ka šis fatāli drūmais pašpasludinātā Floyd diktatora Rodžera Votersa ego manifests, pēc kura grupas gals vairs nebija novēršams, kļuva par vienu no spēcīgākajiem manas pieaugšanas katalizatoriem. Lente (270 m, Svema ražojums zaļi dzeltenajā kartona kārbā) no magnetofona netika noņemta nedēļām, varbūt pat pāris mēnešus. Uz kādu brīdi The Wall manā dzīvē aizēnoja gandrīz visu pārējo.
Kad to klausos tagad (šķiet, apmēram reizi pāris gados), bieži esmu neizpratnē – kā bija iespējams, ka šis ar sociālistiskām nosliecēm apveltītās angļu rokzvaigznes-miljonāra ļoti personīgais dusmu, mizantropijas un pašanalīzes opuss, kura īsto jēgu, iespējams, neesmu uztvēris joprojām, spēja tik dziļi un pamatīgi rezonēt ar padomju skolnieka necilo ikdienu? Tā, kā vēl tikai dažas grāmatas, daži cilvēki un tikai dažas plates…
Šis jautājums netieši aizved pie cita – kādēļ mēs (“mēs” - lai pirmās personas lietojums man neliktu izskatīties vēl egocentriskākam, kā esmu, un arī tādēļ, ka līdzīgi The Wall pieredzes stāsti manā paaudzē nav retums) joprojām klausāmies mūziku, ko esam dzirdējuši neskaitāmas reizes, jau gadu desmitiem ilgi? Vai mēs vispār to vairs dzirdam? Vai tikai ceram uz kādu savienojumu ar sevi “toreiz”?
Šobrīd, kad Voterss atkal dzied Mother, will they put me in the firing line?, liekas, ka dzirdu gan, t. i. - es viņu klausos tā dēļ, ko viņš man saka un liek just tagad, ne toreiz. Pat, ja minētais “tas” ir nepārtrauktība, kas mani savieno ar neziņas pilno dvēseli Iļģuciema piektajā stāvā pirms 38 gadiem. Vai tas man ir svarīgi? Laikam, ja jau es to klausos arī tagad. Vai man ir svarīga šī nepārtrauktība un atceļš uz istabu, kurā uzaugu, vai šī mūzika? Nezinu. Taču interesantākais te tikai sākas. Kad dzirdu citas Floyd plates, vai bītlus, tāpat Hendriksu vai Koltreinu, par pagātni neiedomājos gandrīz nekad. Arī tā ir mūzika, ko zinu no galvas un esmu dzirdējis neskaitāmas reizes, bet tā joprojām katru reizi atnāk no jauna un bijušo neatgādina gandrīz nekad. Tā notiek te un tagad, tā ir mana dzīve šodien.
Kad dzirdu Queen, es atceros, ka vidusskolā viņi patika mums visiem, atceros dažus un dažas no šiem visiem, atceros, ka News of the World bija viena no manām pirmajām “īstajām” platēm, kaut likās vājākā no grupas 70. gadu albumiem…. laika mašīna, ne mūzika. Savu reizi to dzirdēt nav nepatīkami, bet nekas tāds, bez kā šodien nevarētu iztikt. Kad dzirdu Weather Report, atceros nosvērtu, tālaika radio ēterā neierasti uzticamu balsi, kas stāsta par viņu plati Black Market un liek man apjaust, ka varbūt džezs tomēr nav tāda nejēdzība, kā bija licies. Esmu pateicīgs Ivaram Mazuram (jo tā bija viņa balss) un Weather Report par atklāsmi, bet Black Market man tagad ir tikai jauks un neobligāts suvenīrs no vakardienas. Džako, Zavinuls un Šorters ir ģēniji, bet šī mūzika mani vairs neskar. Vismaz man tā šķiet. Šobrīd.
Un tad vēl ir virkne manas pagātnes draugu un liecinieku, kurus spēju atcerēties kā sejas un faktus, bet tie man vairs nesaka pilnīgi neko. Un es arī viņus neklausos. Izskatās, ka dzīve mūs ir šķīrusi uz visiem laikiem. Attiecības nenotiek, arī tad, ja kāda pēkšņa un mirklīga untuma dēļ spotifajā uzmeklēju Kiss, savu pirmo lielo mīlu. Nezinu, vai man vairs nav kontakta ar viņu mūziku, vai ar to, kurš reiz modās zem pašzīmētiem viņu plakātiem. Vai es tagad cenšos teikt, ka tā bija draņķīga mūzika? Labāk paklusēšu. Jo tā bija skaista draudzība - kamēr bija. Bet nupat to atcerējos tikai tādēļ, ka prātā meklēju kaut kā bijuša un izbijuša piemēru. Iespējams, to sakot, es izklausos negribēti nepateicīgs vai arogants. Padomāšu par to citreiz. Tagad klausīšos The Wall beigu kori, kas man īsti nepatika pat 80. gada pavasarī.
