Vakara albums. The National – High Violet, 2010
22/10/2017
2013. gada 5. maijā The National uzstājās Ņujorkas Modernās mākslas muzeja filiālē PS1. Priekšnesums ilga sešas stundas, deviņas minūtes un 35 sekundes, un visu šo laiku grupa izpildīja dziesmu Sorrow. Tā tika atskaņota bez pauzēm, 107 reizes pēc kārtas. National (grupas sastāvs bija papildināts ar trompetistu un trombonistu) spēlēja 100% dzīvajā, tādēļ katra reize bija vairāk vai mazāk atšķirīga no 106 pārējām. Izpildījuma īsākā versija ilga trīs minūtes un 14 sekundes, garākā – sešas minūtes. Būtiskākās izmaiņas notika brīdī, kad bundzinieks paņēma pārtraukumu, lai apēstu cūkgaļas sendviču un izdzertu pudeli meksikāņu alus; pārējie mūziķi tikmēr iztika bez perkusiju līdzdalības. Tomēr tā joprojām bija tā pati četru akordu dziesma, kuras ieraksts National tobrīd pēdējā albumā High Violet ilgst trīs minūtes un 25 sekundes.
Mani pilnīgi apmierina tas, ka High Violet šī dziesma dzirdama tikai vienreiz. Arī tad, kad sesto reizi vinnēšu loterijā, diez vai apsvēršu iespēju iegādāties deviņu vinila plašu komplektu ar MoMA ierakstu, kurā Sorrow dzirdama 99 reizes. Taču tā ir skaista dziesma. Un iztēlojoties Mata Berningera (Matt Berninger) baritonu letarģiskā monotonitātē atkal un atkal atkārtojam Sorrow found me when I was young / Sorrow waited, sorrow won, to viegli sajust kā dūmakainu dzintara ietvaru apturētam mirklim manā oda mūžā un pasaules gaitā, kas šādās reizēs mēdz būt viens un tas pats. Arī kā atgādinājumu, ka mirklis, uz vietas nestāv nekad - iespējams, tādēļ dziesmas spēj būt mums tik svarīgas.
Ar 107. Sorrow atskaņojumu vakars bija galā. Tomēr vēl ne gluži. Pēc īsas pauzes Berningers pieteica papildu dziesmu. Tā, protams, bija Sorrow... Savukārt toreizējais koncerts nebija nekāds koncerts, bet The National un islandiešu mākslinieka Ragnara Kjartansona (Ragnar Kjartansson) skaņas instalācija, kas saucās A Lot of Sorrow.
