Vakara albums
John Coltrane - A Love Supreme, 1965
Klāss Vāvere
14/10/2018
Sestdien no savas mazpilsētas aizbraucām novēlēt uz Mehiko. Četras stundas starppilsētu autobusā, tad pusotra stunda līdz iecirknim leģendārajā, bet no centra attālajā Coyoacan rajonā. Tur negaidīti sirsnīga uzņemšana, pilsoņa pienākums un šprotmaizes, bet pēc tam vakara pastaiga pa vienmēr mājīgo Colonia Condesa un pacilājoša, drusku mulsinoša gandarījuma sajūta. Iespējams, šajā nelielajā braucienā sajutāmies necerēti pietuvojušies kādai piederības sajūtai, varbūt Latvijai, varbūt “vienkārši” kaut kam, kas lielāks par ikdienu. Lai nu kā, uzmundrinoša diena metropolē.
Svētdienas rītā nogāju uz veikalu pēc kafijas. Nākot atpakaļ, nolauzu dzīvokļa atslēgu. Stāvēju Ģenerāļa Benhamina Hila ielas 163. nama kāpņutelpā ar kafijas paku un pusi atslēgas rokās un brīnījos. Dzīvokļa saimniece sēņo Saulkrastu mežos, saimnieks atpūšas Kankunas pludmalē, mājā neviena pazīstama. Tikai Elita aiz vairs neatslēdzamām durvīm. Nākamo stundu pavadīju meklējot palīdzību svētdienīgi izmirušajās Kondesas ielās. Vārdu sakot, strauja eksistenciālā mēroga maiņa. Pēkšņi tu, kurš vakar priecājies atkal būt svešatnes mīļajās vietās un savienoties ar tēviju, esi viens un vientuļš pilsētā ar vairāk nekā 20 miljoniem iedzīvotāju un centies atcerēties, kā spāniski ir ‘atslēdznieks’.
Tā vietā nezkāpēc iedomājos A Love Supreme. Precīzāk, izdzirdēju pēkšņo, suģestējoši trauksmaino Koltreina saksofona ienācienu pirmās daļas ievadā. Nebūšu tik bezgaumīgs, lai teiktu, ka tā bija atskārsme, kas izmainīja dzīvi un sūtīja glābēju ar nimbu ap galvu un instrumentu kasti padusē, taču mirklis tiešām kļuva jēdzīgāks. Mierīgāks un sakārtotāks, tas atkal ļāva sajust kādu piederību.
Dzīvot viegli Treins nemācēja. Visu mūžu mocīja, lauza un pārvarēja sevi. Studēja rakstus un spēlēja. Daudz, bezgalīgi daudz nošu. Notis bija viņa glābiņš. No heroīna un viskija, no niecības un vājuma. Viņš glābās un meklēja sevi. Bet atrada - un viņam par to nebija šaubu - ko daudz lielāku un svarīgāku. Uz šīs plates vāka Treins raksta, tas noticis 1957. gadā. Raugoties no vēstures distances, rodas iespaids, ka kopš tā laika viņš centies pārtapt Ilmāra Blumberga kalpotājā, atteikties no sava ego, lai kļūtu par kā lielāka daļu un balsi. Viņš nomira divarpus gadus pēc A Love Supreme iznākšanas un viņa vēlīnie darbi bija rituāla mūzika, frīdžeza meditācijas, kas daudziem šķiet grūti klausāmas un pat neklausāmas. Tā ir Treina izzušanas pēdējā stadija, kurā viņa sadegšanas liesma tiešām var likties biedējoši spoža un karsta. Taču tiem, kas spēj izturēt šīs uguns intensitāti, tā sniedz lielu gandarījumu, varbūt pat kādu rūdījumu. Savukārt A Love Supreme ir viņa pārdomu un pateicības brīdis pirms došanās izšķirošajā ceļā. Pilns ticības un pazemības, skaistuma un aicinājuma.
Protams, iepriekšējo rindkopu es neizdomāju klīstot pa Kondesas ielām un ieliņām, bet tās pašas dienas vakarā dodoties atceļā uz mazpilsētu un pa autobusa logu raugoties dramatiskā saulrietā pār kosmisku klinšu, kalnu un ieleju panorāmu.
ARHĪVS: Vakara albumi u.c.
