Vakara albums
Serge Gainsbourg – Histoire de Melody Nelson, 1971
14/08/2016
Pie Serža un Džeinas parasti dodos gar Sēnas kreiso krastu ejot Luvras virzienā. Kad pretējā krastā redzama pils, jānogriežas pa Rue des Saints-Pères. Otrā šķērsiela pa labi un esmu klāt. Tuvojoties galamērķim, vienmēr sajūtu patīkamu pacilātību. Kaut neko īpašu jau es tur nedaru. Pakavējos pie ēkas, kurā viņi mitinājās septiņdesmitajos, un tas arī viss. Seržs te dzīvoja arī vēlāk, pēc abu šķiršanās. Te viņš arī nomira – vienatnē, tādēļ policijai nācās uzlauzt durvis. Rue de Verneuil piektajā numurā kopš tā laika neviens nedzīvo, bet pelnutraukos joprojām esot Serža cigarešu gali. Ja es smēķētu, tur stāvot arī uzpīpētu…
Taču par to visu es nedomāju. Tikai labi jūtos. Gandrīz kā pie citiem draugiem Torņakalnā. Samājos ar tādiem pašiem neaicinātiem visiem. To nav daudz, bet parasti kāds uzrodas, nereti – pusmūža pāri. Iela šajā posmā ir klusa un mierīga. Kad atnācu pirmoreiz, ēka bija tikko nošpaktelēta un nogruntēta. Sajutos drusku vīlies neieraugot slavenos grafiti, kas te bija krājušies divas desmitgades. Pēc pāris gadiem no atjaunotās fasādes nebija palicis nekas. Ēka atkal bija noklāta ar zīmējumiem, vēstulēm, dzejoļiem, dziesmu tekstiem. Tāda tā izskatījās arī šā gada sākumā, kad biju tur pēdējoreiz. Savulaik lasīju, Šarlote tajā gribot iekārtot tēva muzeju. Septiņdesmitajos tur dzīvoja arī viņa un tagad māja ir viņas īpašums. Muzejs droši vien būtu skaisti, bet es priecājos, ka pagaidām tas nav noticis. Es labprātāk pastāvu un nepīpēju uz ielas.
Arī Monparnasa ebreju kapos Seržu atrast nav grūti. Viņa šejienes mītni biezā kārtā klāj dabīgas un mākslīgas puķes, parasti arī kāda kāpostgalva, mīlestības vēstules, metro biļetes, fotogrāfijas, cigarešu paciņas, pudeles… Tas man nepatīk tik labi kā Rue de Verneuil grafiti. Izskatās lēti. Kaut, iespējams, piestāv Serža dzīvei un piemiņai. Iespējams, tas piestāv vietai, kurā apbedīts ne vien (atceroties prezidenta Miterāna vārdus) “mūsu Bodlērs, mūsu Apolinērs”, bet arī lupatu Pērtiķis. Tas pats, kas Džeinai rokās uz Melody Nelson vāka. Viņas bērnības rotaļlieta, kas toreiz fotosesijā stratēģiski piesedza vēl nedzimušo Šarloti*. Kopš 91. gada pavasara Pērtiķis un Seržs ir vienā kapā. Un tas gan man liekas skaisti!
* Histoire de Melody Nelson – savā laikā ne pārāk novērtēta, bet mūsdienās Gensbūra, šķiet, visslavenākā albuma – varonis ir pusmūža francūzis, kurš iemīlas piecpadsmitgadīgā anglietē Melodijā. Normāls Serža sižets. Tomēr Melodija-grūtniece uz plates vāka pat viņam likās par daudz. Tādēļ bildē Džeina, kura tobrīd ir ceturtajā gaidību mēnesī, sev priekšā tur Pērtiķi.
