Vakara albums. T. Rex – The Slider, 1972
08/10/2017
Pirms dažiem gadiem liku mūziku foršā ballītē. Neilgi pēc pusnakts mani uzrunāja patīkami satrauktu meiteņu delegācija – dejot esot gatavs pats profesors F.! Taču tikai tad, ja skanēs T. Rex... Neteikšu, ka biju ļoti pārsteigts, bet iepriecināts gan. Jo man patīk profesors F., priecīgi satrauktas meitenes un T. Rex.
Bija laiks, kad Marks Bolans – T. Rex seja, smadzenes un platformenes – patika gandrīz visiem, kas bija nokavējuši bītlu neprātu. Es kā divkāršs lūzeris nokavēju arī rexmania – kad tiku pie sava pirmā magnetofona, Bolans jau bija gājis bojā autoavārijā (nupat apritēja 70 gadu kopš viņa piedzimšanas un 40 kopš nāves). Bet septiņdesmito sākumā viņš bija glamroka princis, elektriskais kareivis un kosmiskais dejotājs spožā satīnā – vienubrīd T. Rex ierakstu pārdošanas apjoms esot sasniedzis sešus procentus no britu mūzikas industrijas kopējā noieta. Pamatoti, jo katrs, kurš spēj uzrakstīt frāzi I drive Rolls Royce, cause it’s good for my voice un to apvienot ar piedziedājumu You won’t fool the children of the revolution, ir pelnījis kaut uz brīdi būt princis.
Taču Bolans varēja ne tikai to. Savos labākajos laikos viņš rakstīja lipīgas melodijas, viņam bija lieliska frizūra un ritms, arī balss un skanējums, kurā nekļūdīgi dzirdama pusaudža vecuma mirklīgās neatliekamības – dzīve ir te un tagad, nekādas vakardienas un rītdienas – uzbudinājums. Narkotiski eiforisks skanējums, kas ļauj nedomāt ne par ko citu, kā vien sevi šajā pasakainajā mirklī. Tā, kā iespējams tikai 14 gadu vecumā.
Bet profesors. Profesors dejoja – pēc notīm un pilnas programmas. Metal Guru, Rock On, Telegram Sam, Ballrooms of Mars un, šķiet, vēl tad, kad Bolanu un T. Rex biju nomainījis pret Stones vai Radiohead. To redzot, bija grūti neiedomāties, ka pasaulē, kur katru mirkli notiek tik daudz prātam neaptverama, ļauna un nelabojama, šādā pasaulē veselā saprāta saglabāšanai laiku pa laikam nav nekā labāka par Bokačo recepti – apgādāties ar vīna un plašu krājumiem, ieslēgties pilī vai pagrabā un sarīkot ballīti, kurā profesori dzied operešu ārijas vai dejo pie T. Rex. Un man arvien biežāk šķiet, ka par to nevajag kaunēties. Jo mēs nezinām, kad mums atkal būs 14. Un vispār nezinām gandrīz neko no tā, ko zinājām toreiz.
