Vakara albums
The Clash - London Calling, 1979
Klāss Vāvere
30/09/2018
No Elvis, Beatles or the Rolling Stones in 1977, - tā The Clash dziedāja savā manifestā 1977. Dažus mēnešus vēlāk, Elvisam aizejot no šīs pasaules, uz īsu brīdi gandrīz varēja noticēt, ka tā ir taisnība arī burtiskā nozīmē - jaunais laiks aizmēž vecos simbolus, lai dotu vietu… jā, kam?
Toreiz Clash kopā ar saviem agrās jaunības cīņubiedriem Sex Pistols bija laikmeta karognesēji uz britu panka barikādēm. Taču, atšķirībā no daudziem ticības brāļiem un māsām, viņi, īpaši Džo Strammers (diplomāta dēls, turklāt pāris gadus vecāks par vairumu panku trieciennieku) bija gana gudri un izglītoti, lai zinātu - panki nemirst vien tad, ja apzinās, ka ne paši, ne pasaule nav sākusies 1977. gadā. Tas ir, viņi nebija muļķi. Ar pirmajiem albumiem viņi pankam piešķīra sociālu un politisku asumu, turklāt tādēļ nekļuva ne pretenciozi, ne garlaicīgi un nezaudēja neko no rokenrola draiva, niknuma un svētku sajūtas. Bet trešajā jau pēc pāris gadiem viss sāka kļūt interesanti.
Viņu attieksme te ir tikpat nepārprotama kā 77. gada barikāžu laikā un dažu dziesmu nosaukumi joprojām atgādina šķiru cīņas kaujassaukļus, taču mūzikā pēkšņi ir daudz no tā, ko viņi tolaik bija gatavi izmest vēstures mēslainē - ritmblūzs, rokabilī, skā (OK, regeju viņi spēlēja arī debijas platē), kāda džezīga nojausma, lipīgas popdziesmas u.c.. Īsāk sakot, viņi sevi atzina par noteiktas kultūras un tradīcijas turpinātājiem nevis kapračiem, kā daudziem vēl nesen likās. Rezultāts ir viens no sava laika visvairāk mitoliģizētajiem ierakstiem - ne velti žurnāls Rolling Stone to savulaik kronēja par the best album of 80s (kaut plates pirmizdevums Anglijā iznāca jau 79. gada beigās).
Starp citu, vēl par Elvisu. Pietiek uzmest skatienu London Calling vākam un atcerēties Preslija klasisko 56. gada plati, lai saprastu - nē, Clash galīgi nebija muļķi. Un pat panku manifesti nav jāuztver burtiski.
ARHĪVS: Vakara albumi u.c.
