• Par mums
• meklēt

• LAT
—
• ENG
—
• RUS

• VIZUĀLĀ
  MĀKSLA
• SARUNAS AR
  KOLEKCIONĀRIEM
• ARHITEKTŪRA,
  DIZAINS & MODE
• SKATUVE
  & EKRĀNS
• SPIRITERRITORY
  BY ARTERRITORY
• GALERIJA
  energART
• ARTERRITORY
  IZDEVUMI

Vakara albums

Klāss Vāvere

Paul & Linda McCartney - Ram, 1971

02/09/2018

Makartnijam bija 21 gads, kad The Times viņu un Lenonu pirmoreiz nosauca par labākajiem dziesmu autoriem kopš Šūberta. Tas bija nevajadzīgi pompozs, bet bītlomānijas karstumā saprotams pārspīlējums, kurš tomēr labi iezīmē viņa talanta mērogu. Arī statusu popkultūras kanonā. Galu galā sers Pols arī 76 gadu vecumā ir viens no visu laiku komerciāli veiksmīgākajiem autoriem, kurš sacerējis neskaitāmas dziesmas, ko dziedājuši Ella Ficdžeralde un Rejs Čārlzs, Rianna un Kanje Vests, Zigfrīds Račiņš un katrs no mums.

Tādēļ jo intriģējošāk vērot, ka sers joprojām visai sāpīgi pārdzīvo viņam pieāķēto uncool Beatle statusu. Pols var aizgūtnēm stāstīt, ka īstenībā viņš bijis avangardiskais bītls. Ka tieši viņš, nevis impulsīvais Džons, kurš vakarā vairs neatcerējās, ar ko aizrāvies no rīta, interesējies par Štokhauzenu un Keidžu, pašam Antonioni demonstrējis savus kino eksperimentus, pirmais iepazinies ar Hendriksu un pat Joko… Ka tieši viņam pieder vairums varenāko Beatles ideju no Sgt. Pepper līdz Abbey Road popūrijam… To neviens neapšauba, bet tik un tā populārajā mitoloģijā Polam un viņa mūzikai ir pielaulāta drusku mietpilsoniska aura. 

Šķiet, tas sākās tieši šajā laikā - tūlīt pēc Beatles faktiskā, bet vēl ne formālā gala. Lenons un Harisons strādāja ar Filu Spektoru, leģendārāko no producentiem, un izdeva mūža ambiciozākos darbus, bet Makartnijs… Viņa pirmais albums bija vienatnē, paša dzīvoklī ar sadzīves magnetofonu ieskaņotu sentimentālu un nepretenciozu dziesmu krājums, ko daudzi uztvēra kā joku. Pols saknieba lūpas, apskāva Lindu un nākamo plati taisīja Ņujorkas studijās ar pieaicinātiem mūziķiem. 

Ram sniedza komerciālu kompensāciju, taču guva iznīcinošas recenzijas un saasināja kašķi ar Džonu, kurš to tālāk izvērsa savā nākamajā platē Imagine. Ievērojami kritiķi Polam pārmeta priekšlaicīgu novecošanu, iedvesmas un svaiguma zudumu, pelēcību un garlaicību… Kas īpaši sāpīgi - apšaubīja viņa talanta dzīvotspēju bez Lenona. Protams, arī Lindas klātbūtne šajās dziesmās tika tulkota kā Džona un Joko savienības atdarinājuma mēģinājums.

Tas bija netaisni, virspusēji un tuvredzīgi. Un arī neizbēgami, jo roks un tā kritika, šis dīvainais komunikācijas žanrs, joprojām bija pārāk jauni, lai novērtētu ikdienišķa ģimeniskuma un sevis pārvarēšanas gandarījumu - pat ja tie apdziedāti ar tik neatvairāmu melodisku tiešumu un sirsnību kā šoreiz. Arī Ram skanējuma relatīvā piezemētība (īpaši uz aktuālās Led Zep, Purple, ELP u.c. dārdoņas fona) nebūt neliecina par iztēles trūkumu, bet gan par autora spēju sajust perfektu formas un satura balansu. Tas, ko kritiķi tolaik uztvēra kā trīs soļus atpakaļ, īstenībā bija tikpat drosmīgs solis uz priekšu kā Džona dvēseliskā atkailināšanās pirmajās pēcbītlu dziesmās. Drosme pieaugt un zināt, ka augšana var būt vai nebūt svarīgāka par mākslu, bet bez godīguma nav ne vienas, ne otras.

Protams, vairums bītlomānu nekad nav apšaubījuši Ram lieliskumu. Tā ir plate ar īpašu vietu mūsu sirdī un plauktos. Tajā skan atvieglojums par to, ka nenovēršamā bītlu šķiršanās ir aiz muguras, un prieks par jauniegūtu brīvību, par to, ka Linda atkal ir stāvoklī. Jā, tajā ir arī drusku rūgtuma par jaunības draudzību noilgumu. Un teicamas dziesmas. Kā nekā, tās ir Makartnija dziesmas (Lindas līdzautorības pakāpe lai paliek viņu abu noslēpums). Arī kritiķi Ram kvalitāti vairs sen neapšauba. Vecie pārpratumi ir vien sīka skaidiņa cilvēces ikdienišķās nesaprašanās straumē. Bet ja nu par ko šai sakarā ir skumji, tad par to, ka Pols toreiz, šķiet, drusku nodrebēja un iemantoja nedrošību, kas viņu laiku pa laikam piemeklē atkal un atkal. Taču tikpat iespējams, ka iepriekšteiktajam ar viņu nav nekāda sakara, ka tas ir tikai mans gaidu un bažu pilnais satraukums pirms viņa jaunā albuma iznākšanas.

Saistītie raksti