Vakara albums
J.J. Cale – 8, 1983
Klāss Vāvere
17/04/2016
Kādā saulainā dienā pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā Centrālās stacijas rajonā satiku Vilipsonu. Agrā bērnībā dažus gadus mācījāmies vienā klasē, bet kopš tā laika bijām redzējušies tikai pāris reižu. Šo tikšanos atceros ļoti labi, jo Vilipsonam bija brūna ādas jaka (šķiet, Kanādas vecmāmiņas sūtīta), kurai uz muguras viņš ar melnu flomāsteru bija uzrakstījis man nezināmu burtu kombināciju J. J. CALE. Tā notiek atklājumi, kas maina ja ne dzīvi, tad vismaz attieksmi.
Kopš tā laika Dž. Dž. Keils un viņa nepretenciozās, blūzā un kantrīmūzikā balstītās dziesmas, lakoniskā ģitārspēle un melodiskā murmināšana ir arhetips, kas netieši ietekmējis daudzas manas izvēles un lēmumus ne tikai ar mūziku saistītās lietās. Katrā ziņā atskārsme, ka labas lietas var notikt lēni, klusām un, iespējams, palikt daudzu nesadzirdētas, bet tādēļ nav mazāk labas, man bija ļoti svarīga. Savukārt tas, ka par “nezināmo klasiķi” fano arī Ēriks Kleptons un – gadiem ejot – arī citi simpātiski ļaudis, jau bija vēlāks atklājums. Bet vispār man joprojām liekas, ka Dž. Dž. ir noslēpums, ko zinām tikai mēs ar Vilipsonu.
