Vakara albums
Ella Fitzgerald & Louis Armstrong – Ella and Louis, 1956
23/07/2017
Ella bija 39 gadus veca “džeza karaliene” karjeras plaukumā. Daudz dziedājusi tehniski sarežģītu bibopu, nesen no jauna atklājusi melodijas burvību un kļuvusi par “dziesmas pirmo lēdiju”. Lūiss – 56 gadus vecs “trompetes karalis”, iespējams, nozīmīgākā persona džeza vēsturē. Viņš pats sevi dēvēja par izklaidētāju un vienlīdz plati smaidīja gan melnajai, gan baltajai publikai. Bibopa paaudze, kas sevi uzskatīja par māksliniekiem, viņu uztvēra kā opi, tomēr izturējās ar cieņu un bijību, pārmetot tikai iztapšanu baltajiem. Lūiss bibopu sauca par ķīniešu mūziku.
Šī ir pirmā no viņu trim kopīgajām platēm. Nekādas ķīniešu mūzikas. Vieglums, prieks un elegance jebkuras dienas vakaram. Un dziesmas – jau tobrīd klasiski, 10, 20 un vairāk gadu seni Brodveja un Holivudas mūziklu hiti no popmūzikas pirmās zelta ēras, pārsvarā Ņujorkas ebreju imigrantu sacerētas balādes, kas mūsdienās dēvētas par Great American Songbook.
Un tad vēl balsis. Viņai kā zīda šalkoņa, viņam kā izdedžu čirkstoņa, abiem kopā kā mīlētāju ilgas, čuksti un laime. Nemaz nerunājot par Lūisa trompeti, kura zina un izstāsta to, ko balsis noklusē. Tam visam fonā Oskara Pītersona kvarteta svings, dzirkstošs un nemanāmi reibinošs kā… labi, pietiks banalitāšu vienam sīkam tekstiņam. Šī nav nozīmīgākā plate, ne Ellas, ne Lūisa karjerā. Bet tikai tādēļ, ka viņi ir milži, kas paveikuši vēl dižākas lietas. Viņu mērogā šis drīzāk ir bezgala mīļš nieks. Taču, ja tas jums nesagādā prieku un labsajūtu, nekāds šampanietis nepalīdzēs. Tas nozīmē, ka jums savā dzīvē steigšus ko jāmaina.
