Vakara albums
Ry Cooder – Paris, Texas, original motion picture soundtrack, 1985
23/04/2017
Vendersa filmu esmu redzējis vairākkārt, taču nekādi nespēju atcerēties epizodi ar Harija Dīna Stentona dziedāto meksikāņu dziesmu. Par to brīnos ik reizi, kad uzlieku šo plati. Toties filmas sākumkadri ar Teksasas tuksneša ainavu, kuru viegli grīļīgā, nolemtības pilnā, bet straujā un apņēmīgā gaitā šķērso Stentona tēlotais varonis noputējušā uzvalkā, piesvīdušā kreklā ar tizlu kaklasaiti un plastmasas pudeli rokās, ir tikpat neaizmirstami kā viņa atsvešinātais, personīgās pagātnes tuksnesī pazaudētais skatiens.
Iespējams, tos manā atmiņā tik neizdzēšami iekodējusi Raja Kūdera ģitāra, kuras minimālistiskā blūza improvizācija dažu sekunžu laikā liek saprast – tā izklausās vientulība. Savukārt tas, ka šī vientulība ir tik hipnotiski skaista, gan mūziku, gan kino padara jo smeldzīgāku un neaizmirstamāku. Visas filmas (plates) garumā iztikdams ar dažiem akordiem un vienkāršiem reverberācijas efektiem, allaž perfektais stilists Kūders uzbur niansētu un ietilpīgu emociju spektru. Runādama tikpat maz kā Stentona rēgainais ceļinieks, viņa ģitāra ne tikai veido filmas atmosfēru, bet arī izstāsta uz ekrāna neredzamo. Ne tikai filmas varoņu pagātni un nākotni. Arī galveno par katru no mums. Vismaz es savu stāstu šajā mūzikā dzirdu gandrīz vienmēr.
Šoreiz saklausīju arī epizodi par Iļģuciema “Ilgu”, savu skolas gadu “dzimto” kinoteātri, kurā “Parīzi, Teksasu” skatījos pirmoreiz – kaut kad astoņdesmito vidū, jau augstskolas periodā. Savukārt pirms pāris nedēļām kinoteātra ēka pazuda no zemes virsas, liekot atcerēties, ka esmu piedzīvojis arī laiku, kad tā vēl nebija uzcelta. Kaut kā neparasti. Un… mmm… smeldzīgi – lai arī ļoti iespējams, ka “Parīze, Teksasa” bija pēdējā filma, ko tur redzēju, un kino tur nerādīja jau sen. Tādēļ jo jaukāk, ka turpmāk Kūdera ģitāras džinkstoņā vibrēs arī saldējuma-plūmju kokteilis, ko neskaitāmas reizes dzēru “Ilgas” kafetērijā. Tāpat kā ērglis, kurš no tuksneša klints nolūkojas uz Stentona sarkano cepuri, Nastasjas Kinskas aveņkrāsas mohēras džemperis un gadi, kas pagājuši, kopš tos redzēju pirmoreiz.
