Vakara albums
Leonard Cohen – Death of a Ladies’ Man, 1977
18/06/2017
Koena mūzikas karjera stagnēja, viņš daudz dzēra un pamazām zaudēja ticību nākotnei. Tad viņš iepazinās ar Filu Spektoru. Spektors 50. gados kļuva slavens ar savu “skaņas sienu” – producēšanas tehniku un masīvu skanējumu, kas viņam ļāva radīt “pusaudžu simfonijas” un kļūt par industrijas pirmo producentu-superzvaigzni. Taču vēl skaļāka par viņa profesionālo CV bija dīvaiņa, narkomāna un šaujamieroču maniaka reputācija. Un, protams, viņa skaņas sienai nebija nekā kopīga ar introvertā dziesminieka ierasti delikāto un atturīgo skanējumu. Vārdu sakot, šiem diviem austrumeiropas ebreju pēctečiem ne pēc kādas loģikas nevajadzēja satikties.
Taču satikās. Kamēr viņi divatā dzēra konjaku un rakstīja dziesmas, viss likās cerīgi. Sākot tās ieskaņot, situācija mainījās. Studijā nemitīgi bija daudz svešinieku, šaujamo un narkotiku. Aranžējumi likās smagnēji un neveikli. Spektors kļuva arvien nepieskaitāmāks, viņa ego milzīgāks un agresīvāks. Koens zaudēja ne tikai kontroli, bet arī interesi par notiekošo. Darbs vēl nebija galā, kad producents pazuda ar visu ierakstīto materiālu. Dziedātājs to izdzirdēja tikai pēc albuma iznākšanas.
Tas, ko viņš dzirdēja dažbrīd atgādina depresīva dzejnieka bezmiega nakti, dažbrīd – izmisīgu vecpuišu ballīti, kurā jēli joki mijas ar dzēruma šņukstiem un grēksūdzēm. Ballīti, kura nebeidzas tikai tādēļ, ka nevienam nav spēka izsaukt taksometru un drosmes atgriezties dzīvē. Viena no dziesmām te saucas Don’t Go Home With Your Hard-On un fona balsis tajā pieder Alenam Ginsbergam un Bobam Dilanam. Pats Koens uz Spektora skaņas sienas fona izklausās pēc bezcerības pārņemta namatēva un pagalam nevarīga dziedoņa – Leonards bijis pārliecināts, ka iedziedājis tikai “uzmetumus”; dziedāt “pa īstam” viņam šajās sesijās nebija lemts. Pēc albuma iznākšanas Koens tā producējumu nodēvēja par katastrofu. Pāris desmitgades vēlāk viņš teica, ka esot gatavs to visu atkārot.
Vārdu sakot, šī ir dīvaina un savā ziņā pat aizraujoša plate, kura neļauj aizmirst to, ka viens no šā stāstiņa varoņiem vēlāk kļuva par mūku un klasiķi, bet otrs 77 gadu vecumā joprojām izcieš cietumsodu par slepkavību. Un mācīties no tā nevar neko. Tikai klausīties un brīnīties.
