Vakara albums
Tom Waits – Heartattack and Vine, 1980
21/01/2018
Protams, vienmēr esmu zinājis, ka Toms Veitss nav tas klaiņojošais žūpa un viedais āksts, par ko tik mīlīgi uzdodas nu jau vairāk nekā 40 gadus. Un man patīk, ka viņš ir autentisks feiks, nevis pilna laika alkoholiķis. Mākslinieks, kurš visu mūžu tēlo reiz no paša dzīves piedāvājuma izvēlētu lomu, taču arī pārāk neslēpj, ka tas ir teātris. Tieši intelektuālā dimensija šķietami tik pieticīgas ietilpības tēlu kā Veits bohēmiskais bomzis padarīja par tikpat nozīmīgu viņa mākslas sastāvdaļu kā dziesmas.
Zināju arī to, ka, par spīti joprojām nevainojami izturētam tēlam, Toma trakie gadi ir pagātne un alkoholu viņš jau sen nelieto. Tomēr, kad izlasīju, ka viņš nedzer kopš 2001. gada, aizdomājos. Sākumā pat nesapratu, kas man šajā faktā šķiet tik intriģējošs. Tad atausa negaidīta patiesība. Man patīk gandrīz visas Veitsa plates, taču jau sen bija licies, ka gadsimtu mija (precīzāk – 1999. gadā izdotā Mule Variations) - iezīmē robežšķirtni, pēc kuras viss ir gandrīz tāpat, tomēr kaut kā pavisam ne tā.
Nav šaubu, arī vēlākie albumi ir brīnišķīgi. Citā mazāk, citā vairāk, bet visos ir dziesmas, kas dzīvos ilgi. Tajās ir smeldze un attieksme, veselīga ņirga par pasaules kārtību un muļķību, un - pats galvenais - traks un lipīgs prieks. Bet nevienā man nav izdevies saklausīt sirsnību un patiesīgumu, kas tik ļoti uzrunāja Bad Liver and Broken Heart un My Piano has Been Drinking laikos. Nezinu, kas kam cēlonis, kas sekas, bet man liekas, ka pēc Rubikonas 2001 Veitsa mūzikā vairs nav mīlestības. Un arī es to nemīlu – jā, laikam gan tā ir taisnība. Patīk, bet nemīlu.
Saprotams, es negrasos Veitsam pārmest to, ka viņš nedzer. Sasodīts, nē, esmu viņam parādā mūžīgu pateicību. Arī par tik nesakarīgām pārdomām kā šīs. Un tiešām nezinu, ko ar to visu gribēju teikt. Iespējams, tikai to, ka esmu bezgala priecīgs atkal dzirdēt Heartattack and Vine. Daži saka, tā neesot dižākā no viņa platēm. Varbūt piekrītu. Taču tajā es dzirdu gārdzam onkuļa Toma mīlestību.
