Vakara albums
U2 – The Joshua Tree, 1987
02/04/2017
Gluži nemanot Joshua Tree ir jau tik sens albums, ka to klausīties atkal ir interesanti. Garais ievads ar atmosfērisko sintezatora dronējumu, kam pēc minūtes pievienojas tik pazīstamā ģitāras džinkstoņa, gluži kā lēnām piezūmēta platekrāna panorāma atmiņā attin “visu”, kas noticis kopš brīža, kad šīs dziesmas izskanēja pirmoreiz. Nenoliedzami, tās ir iekonservējušas sava laika garu.
Tātad par laikmeta garu… 1967: Sgt. Pepper’s (The Beatles). 1977: Never Mind the Bollocks (Sex Pistols). 1987: Joshua Tree. 1997: Urban Hymns (The Verve)? Vai arī Spice World (Spice Girls)? Un, protams, jo nesenāka pagātne, jo tās garu noķert un nofokusēt grūtāk. Pieņemsim, ka Zeitgeist 2007 iemiesojums ir In Rainbows (Radiohead), kaut, iespējams, kāds teiks, ka Neon Bible (Arcade Fire) vai Graduation (Kanye West)… Nav tik svarīgi. Būtiski, ka tie visi savā laikā bija kas vairāk par mūzikas notikumiem (iespējams, dažreiz tie vispār nebija mūzikas notikumi) un spēja uzrunāt ne tikai LSD salietojušos hipijus, līmi saostījušos pankus vai britpopa eirofijas paaudzi.
Tie pārsniedza konkrētā mākslinieka auditoriju, noteikta žanra robežas un kaut netieši skāra arī ļaudis, kuri neklausās nekādu mūziku. Kā “Brokastis zaļumos”, “Ūdensrozes” vai Kūnsa balonobjekti. Varbūt tie pat nav savu autoru labākie darbi – daudzi U2 mīlētāji te izvēlētos The Unforgettable Fire vai Achtung Baby, par Beatles vai impresionistiem nemaz nerunājot… Taču tie arī nemaz nav viņu darbi. Tie ir dzīves fakti, kuru autors ir laikmets.
Tātad par laika garu… Ir 1987. gada pavasaris un pasauli pirmoreiz pārskan Joshua Tree maģiskais ievads (jā, iztēloties, ka bija laiks, kad mēs šīs skaņas vēl nebijām dzirdējuši, nav viegli). Otrās minūtes izskaņā to pāršķeļ Bono balss, kuras izkliegtā vēsts šodien liekas ieguvusi jaunu jēgu: I wanna run/ I want to hide/ I wanna tear down the walls… Neatkarīgi no tā, kurā sienas pusē dzīvojām, mēs zinājām, ka tai ir jāpazūd… Jo tas tiešām bija pilnīgi cits laikmets.
