Darja Meļņikova. Bezatbildīga perfekcioniste
09/04/2015
27. februārī Laikmetīgās mākslas centrs kim? pirmo reizi piešķīra savu prēmiju jaunajiem Latvijas māksliniekiem – kim? Rezidences balvu. Par pirmo laureāti kļuva Darja Meļņikova, un nu viņai būs iespēja divus mēnešus pavadīt Berlīnes Laikmetīgās mākslas institūtā KW. Sarunājāmies ar viņu gan par to, gan arī par ‘mākslu pēc interneta’, Latvijas sieru un dzīvošanu viesnīcās.
Jaunās balvas mērķis ir palīdzēt Latvijas māksliniekiem paplašināt savu iespēju apvārsni, apjaust sevi mākslas globālajā kontekstā. Kā saka pati Darja Meļņikova, ‘uzņemt vitamīnus’. Tagad ik gadu viens četrdesmit gadus nesasniedzis latviešu mākslinieks varēs bagātināt savu pieredzi kādā no lielākajām starptautiskajām mākslas institūcijām. Balvas starptautiskās žūrijas dalībnieki Alezio Antonioli un Roberts Lekijs savu izvēli 2015. gada balvai pamatoja šādi: „Darja Meļņikova sasniedz līdzsvaru starp vizuāli nevainojamo un intriģējošo, starp roku darbu un masu produkciju. No izsmalcinātām, modernisma rosinātām skulptūrām, kurās izmantoti silti, rakstaini audumi, līdz māla prototipiem ar roku darinājumam raksturīgiem nospiedumiem un deformācijām – Meļņikovas darbi mūs savaldzināja, jo tie šķiet noslēpumaini, drosmīgi savā formā un ne tik viegli vārdiem aprakstāmi. Ir interesanti, kādā virzienā viņa dosies tālāk”.
Darja saņemot „kim? Rezidences balvu”. Foto: Andrejs Strokins
Darja Meļņikova ir neliela auguma meitene ar ļoti dzīvīgām acīm, godīgu smaidu un neatvairāmi dabiskām reakcijām. Viņa negrib izskatīties nedz intelektuāla, dumpīga vai feministiska, nedz vēl kaut kāda. Viņa ir vienkārši Daša Meļņikova, un viņai ar to pilnīgi pietiek. „Es nerisinu nekādas problēmas un arī negribu uzspiest kādu viedokli tiem, kas atnākušu apskatīt manus darbus. Tie vienkārši ir mani iespaidi, manas piezīmes.”
Berlīnes Laikmetīgās mākslas institūta KW rezidenču programmas direktorei Adelei Javicai, kas piedalījās prēmijas laureātu izraudzīšanā, patika, kā Daša aprakstīja savu radošo procesu: „Patiesībā nekāda procesa nav, vienkārši rodas ideja, un māksliniece tai seko”. Lai gan īstenošana var turpināties nedēļām ilgi un prasīt īpašas zināšanas un prasmes. Proti, Dašai viss ir gan vienkārši, gan nevienkārši. Gan ļoti konkrēti, gan pavisam abstrakti. Tā viņa pati apraksta savu vietu mākslā, savu ‘taciņu’. Tas vispārīgi, abstrakti runājot. Bet konkrēti – sarunājamies dažas nedēļas pēc tam, kad Ņujorkā ir notikusi Lily's Pool grupas izstāde ar Dašas piedalīšanos, un dažus mēnešus pirms citas grupas izstādes Milānā.
Tev ir diezgan liela starptautisku grupu projektu pieredze…
Jā, viena tāda izstāde noslēdzās pirms trim nedēļām Ņujorkā. Tur man bija darbs Bearing Petals par kādu violetas krāsas personality, ļoti košu, jo tas taču ir sarkanā un zilā sajaukums. Un vienlaikus tai piemītošās pazīmes ir ļoti universālas. Violetā krāsa man patīk kopš bērnības, tētis mani par to bāra, teica, ka esot par daudz agresīva. Pati to nevalkāju, un nav arī tā, ka man mājās viss būtu violets, taču tajā ir tāds kā svaigums. Uzgleznoju puķu pušķi violetā gammā, holandiešu stilā, ļoti reālistisku. Pēdējā laikā man ļoti patīk puķes, ne jau tāpēc, ka esmu meitene un tādā garā… Man šķiet, ka puķes, augi ir ļoti sarežģīta forma, un tā ir neizdomāta – nāk no dabas. Dažos beidzamajos darbos augus vai to elementus izmantoju kā metaforu. Bet šajā darbā jau uzgleznotam puķu pušķim ar trafaretu liku virsū sudrabainas figūras. Bija ļoti bail, man trīcēja rokas, jo puķes zīmēju ļoti ilgi, un šķita, ka, kaut kam noejot greizi, visu sabojāšu un atpakaļceļa vairs nebūs. Bet laikam jau nesabojāju…
Tas ir tāds sudrabains plīvurs, priekškars, caur kuru redz pavisam ko citu, atveras detaļas, dzīles. Kā papildinājums vēl bija metāla skulptūra un auduma baneri, un uz tiem – frāzes par šo violeto personality. Piemēram, Time means little to you and you are often late for everything. Dažreiz strādāju ar tekstiem, kaut nekāda rakstniece, zināms, neesmu. Man ir ļoti tuva konstruktīvisma poēzija. Un supremātisms. Kandinski vienkārši pielūdzu, ļoti patīk viņa grāmata „Punkts un līnija plaknē”. To izlasot, citādi skaties uz viņa darbiem – tie taču nav nekādi nez kur gadījušies kociņi un ķeksīši. Visam ir kāds dziļš pamatojums.
Bearing Petals. 2014
Manuprāt, tas sakāms arī par taviem darbiem, tajos vienmēr ir pārdomāta, pārbaudīta struktūra.
Brīžam ar to cīnos, šķiet, viss ir pārāk strikts (smejas). Tā man ir iemācīts… Domāju, mums te ir tāda skola: visi ļoti godīgi un atbildīgi dara savu darbu. Kad kāds aizbrauc uz ārzemēm, atved no turienes citu pieredzi, un uzreiz var redzēt, ka kaut kas ir kardināli mainījies. Mums te viss ir tāds solīds, pareizs, skaidrs. Un tas nav slikti – mēs esam tādi. Un, godīgi sakot, ir jau apnikusi tā pretējā mode – izstādīt visu, kas nopērkams būvmateriālu veikalā, to pat neierāmējot. Ģipša kaudze, un tajā kaut kas iesprausts…
Neļķe…
Aha.
Kā tu nolem par saviem darbiem: te ir jābūt tādam te objektam, bet tur – atkal citādai lietiņai, kaut kādai smalkai stieplei…
Darba procesā viss mainās. Kad nonāc reālā telpā, viss izskatās citādāk. Daudzreiz ir bijis tā, ka man jau ir gatavs makets, taču reālā vidē spontāni jāpieņem pavisam citi lēmumi un parasti – tie pareizākie. Mājās sēžot, tādus domādams neizdomāsi.
Bet kā tu vispār nonāc pie saviem darbiem? Nolem, ka gribi izteikties par konkrētu tēmu vai arī piekārt pie sienas kaut ko taisnstūrainu un violetu?
Amerikai man vienkārši gribējās atkal kaut ko uzzīmēt, pa īstam paņemt otiņas, krāsas un to izdarīt. Parasti jau ir visādi meti, ieceres. Es tādas lietas konspektēju, vēlāk paņemu kaut ko no šiem pierakstiem, sajaucu kopā dažādas idejas…
Bearing Petals. 2014
Ko īsti tu konspektē? Vari minēt kādu piemēru?
Šodien gāju uz darbu un pa ceļam ieraudzīju ar zaļumiem apaugušu drāšu žogu. Man ļoti patīk metāls, un to var likt kopā ar kaut ko pavisam pretēju: kādu mīkstu materiālu, vai siltu – tādu kā koks. Man vispār patīk dažādi materiāli, tas, kā tie savā starpā spēlējas. Dažreiz darba procesā tieši materiāls ir tas, kas uz kaut ko uzvedina… Un to žogu iedomājos kā konstrukciju ar mākslīgo ādu, kaut ko izgrieztu un tādā veidā aptītu. Būs jāpamēģina… Ādas aizstājējus jau esmu izmantojusi citai grupas izstādei, ko kim? pagājušajā pavasarī rīkoja Maskavā, laikmetīgās mākslas muzejā „Garāža”.
Kā jums tur gāja?
Tas bija patiešām smieklīgi – milzīga strādnieku komanda, īsti nevarēja saprast kādam nolūkam: divi cilvēki lika pie sienas televizoru un pārējie pieci stāvēja, skatījās un koriģēja: augstāk, zemāk. Un tā visu laiku – viens strādā, pieci skatās. Pēkšņi dzirdu, viens jautā: „Kur to cepuri kārt?” Es domāju: „Kādu cepuri?!” Pagriežos un redzu, ka viņi tur manu darbu. Es to joprojām saucu par cepuri.
„Izvietojums II (Nokarenie stūri)”
Un kas tas patiesībā bija?
Darbs saucās „Izvietojums II (Nokarenie stūri)”. Tāds abstrakts darbs, man tas atgādināja papagaili, kaut nekādu papagaili nekad neesmu veidojusi. Turienes strādnieki izsmēja mūsu darbus, sacīja – tās taču drazas. Klasiskais variants.
Un kā tos uztvēra Maskavas publika?
Viss, ko dzirdēju, bija pozitīvi. Sacīja, ka ir neparasti, un patika arī tas, ka nav anotāciju – to kartona birku stendos līdzās darbiem. Sākumā, kad mūsu kuratore sacīja, ka tā būs, vietējie nevarēja saprasta – kā tad tā? Mēs, protams, uztaisījām ceļvedi: kur kas atrodas, kas kuram darbam autors. Maskavā daudz interesantu jauno mākslinieku; parasti viņi jau ir pamācījušies kaut kur ārzemēs. To uzreiz jūt, ka cilvēks tur ‘saķēris vitamīnus’. Vai arī vienkārši pārliecinājies, ka ir uz pareizā ceļa, un tas ir svarīgi.
Maskavas publika izstādē Vortex. 2014. Fото: Sasha Karelina © Garage Museum of Contemporary Art
Tev maijā Berlīnē arī būs tāda iespēja.
Šodien sapratu, ka gaidu to. Ar diviem mēnešiem gan nepietiek, lai realizētu jaunu ideju. Tas ir diezgan sarežģīti, ja nezini, kur un kad darbs tiks izstādīts. Bet vieta ir lieliska, man tur būs open studios. Varēs kādu uzaicināt parunāties, tas vispār ir priceless, kad ir iespēja apspriest savus darbus ar profesionāļiem. Kādu laiku jau esmu dzīvojusi Berlīnē, tas bija vēl studējot Akadēmijā, studentu apmaiņas programmas ietvaros. Skola, kur toreiz nokļuvu, man nepatika, nebija pārāk interesanti… Itin kā solis atpakaļ… Tiesa gan, pati vēl īsti neapzinājos, kas tieši man ir vajadzīgs. Akadēmijā taču tev paralēli māca visu ko, tā nu tu uzreiz visam arī meties virsū. Kaut kāda apzināšanās, ko es varētu darīt, man atnāca tikai maģistratūras pēdējā kursā, un arī tas bija visai nekonkrēti. Tā nu iznāk, ka, beidzis studijas, tu atskārsti – viss, tagad tu vairs ne no viena neesi atkarīgs. Un pat ne tā, ka neesi atkarīgs, gluži vienkārši neviens vairs no tevis neko neprasīs, skolotāji netirdīs. Tu esi pats par sevi, un tagad tā ir tikai tava izvēle, vai nu turpināt kaut ko darīt, vai arī doties, piemēram, uz reklāmas aģentūru…
Kāda bija tā tava atskārsme vai daļējā atskārsme? Kā tu pati aprakstītu savu ceļu?
(Kļūst domīga.) Man patīk, kad savieno kaut ko pavisam konkrētu ar kaut ko nekonkrētu. Tā ir mana taciņa (smejas). Reālistisko ar galīgi abstrakto. Un arī tagad, kad esmu kaut ko izveidojusi, domāju: Daša, tev viss atkal tik pareizs, tik tīrs. Taču tas būtu ļoti neīsti, ja es mēģinātu speciāli taisīt tādus mežonīgus, nevīžīgus darbus. Es gan par to domāju, protams, jo itin bieži dzirdu par sevi: klajš perfekcionisms. Bet tas nav speciāli, tas jau ir manās saknēs, ne tikai mākslā – it visā.
Perfect Error. 2011
To, ko dari tu un vēl daži tavas paaudzes mākslinieki, dēvē par postkonceptuālismu… Vai šis vārds kaut ko izsaka?
Man no tiem terminiem ir bail. Kaut ko greizi speršu laukā, un Jānis Taurens sacīs, ka atkal jau nepareizajos vārtos trāpījusi. Konceptuālistiem, protams, bija ļoti spēcīgs teorētiskais pamatojums, viss ļoti intelektuāls, uz grāmatām balstīts. Lai tad nu viņi arī ir tie konceptuālisti. Es cenšos nelietot tik košus terminus. Jauno plūsmu mūsdienu mākslā dēvē par post-internet art, es gan nesaku, ka esmu tai piederīga. Šobrīd ir tā, ka visas tendences tiek ienestas mākslā: ja modē ir krosenes, tad no tām veido skulptūru. Interneta un Tumblr estētika, visas tās captures, Google Maps… Arī šīs lietas kaut kādā veidā tiek adaptētas. Visādi gadžeti…
Vispār liela uzmanība tiek veltīta tieši reprezentācijai, tam, kā darbi ir izstādīti, kā pasniegti. Piemēram, nevis uz podesta, bet uz televizora statīva. Proti, eksponēšanai izmanto lietas ar citu sākotnējo funkciju. Daudzi izmanto dažādus sarežģītus materiālus, epoksīdu, plastmasu, kausē tos un lej… Būtu labi, ja vēl arī varētu saprast – ko (smaida). Turklāt daudzas lietas balansē uz robežas ar trash, taisa tādu ļoti labi pasniegtu trash. Bet varbūt arī nē… Nu tik sarunāšu visādas muļķības. (Smejas.)
One, Two & 1000 Pieces. 2013. Darbs ar Armandu Zelču grupas izstādei 24 Spaces – A Cacophony Malmē
Un ekspozīcija, ko Malmē veidojāt ar Armandu Zelču, tā taču arī par apzināšanos, kas ir laikmetīgā māksla, kā tā funkcionē…
Šķiet, man tas bija pirmais tik ļoti sociāls un interaktīvs darbs, mēs nevis vienkārši izstādījām kaut kādas figūriņas, bet arī bijām tās paredzējuši skatītājiem līdzņemšanai. Tur bija tūkstotis šo figūriņu, un katra ar savu numuru; ja gribēji ņemt to līdzi, bija jāaizpilda pavisam neformāla anketa ar attiecīgu numuru. Tā palika pie mums. Vēlāk ievadījām informāciju interneta database, lai sekotu, kur šīs tūkstoš figūriņas palikušas un kāds ir to liktenis. Sākumā domāju, ka neviens negribēs anketas aizpildīt, taču gribētāju bija ļoti daudz. Tika paņemtas visas figūriņas. Izskatījās, ka uz izstādi ar autobusu atvestas četrdesmit auklītes, un katra paņēma pa statujiņai, un tāpat četrdesmit advokāti paņēma katrs pa vienai…
Man jau patīk dažādas collaborations, tāpat grupu izstādes. Tā ir laba pieredze. Komunikācija. Kad kaut ko taisi viens, tad esi vienatnē ar sevi un apmēram zini, ko no paša vari sagaidīt. Kad esi ar citiem, katrs ienes kaut ko savu, un rezultātā var iznākt interesantas lietas.
The Prototypes. 2013. (Fragments no One, Two & 1000 Pieces)
Vai tās figūriņas bija vienādas?
Bija tā, ka paņēmām gabalu māla un pamazām, atlipinot pa drusciņai, sākām veidot otru, pēc masas tādu pašu kā pirmo. Pēc tam jau kopējām formu, kas radās šīs atlipināšanas rezultātā. No šīs kopijas izlējām formu un uztaisījām tūkstoš eksemplāru. Vizuāli veidojumi bija vienādi, tomēr ar nelielām atšķirībām, jo tie tapuši, saspiežot divas formas puses, un saspiešana nenotika ar pilnīgi vienādu spēku. Tas laikam ir par zudušu un atgūtu unikalitāti. Sākumā bija unikāls objekts, tad mēs to kopējām, pavairojām, un tad vēl tas nokļuva pie tūkstoš īpašniekiem, un katram no tiem kļuva par viņa unikālo, vienīgo objektu. Tāds riņķojums.
Unforgettable Moment 21 x 29. 2013. (Fragments no One, Two & 1000 Pieces)
Interesanti. Man šķiet, ir mākslinieki, kas attēlo savas emocijas, it kā gribēdami ar tām dalīties, un ir tādi, kas rada modeļus, vienlaikus pārdomas attēlojošus un uz pārdomām vedinošus…
Tā ir. Lai gan emociju var izteikt dažādos veidos, piemēram, radīt ideālu kubu, jo tāda, lūk, emocija.
Kas baro tavas idejas? Grāmatas, teorijas vai varbūt mūzika?
Ar saviem darbiem es nevienam neko necenšos pierādīt. Bērnībā es dievināju visādas senas impērijas. Grāmata „Bērnu Plūtarhs” bija nodilusi no nemitīgas lasīšanas. Man patika mītiskie Austrumi. Un kādu dienu uztaisīju darbiņu, kas to visu kaut kādā mērā atainoja. Paņēmu tuksneša fotoattēlu, tipogrāfiski to nodrukāju uz ļoti plāna papīra, sadedzināju, palika vienmērīga pelnu kārta, kur vēl varēja sazīmēt sadegušo tēlu. Sākumā izmēģināju mazā formātā, tas iznāca ideāls. Tad ķēros pie A2 – biju pārliecināta, ka arī ar to viss sanāks. Bet nekā! Domāju, ka nomiršu, tik grūti tas bija. Lai lapa vienmērīgi sadegtu, liesmai bija jābūt gan no augšas, gan no apakšas. Uztaisīju tādu metāla sietu, uz tā liku papīra lapu un dedzināju. Un vienalga vietās, kur siets pārkarsa, iznāca caurumi. Bet beigu beigās izdevās. Taisīju grafikas triennālei Tallinā, tur piedalījās arī „Orbīta”. Kopējā tēma bija Literacy – Illiteracy.
Signs I-II. 2014
Man tie darbi šķita kā tāds Austrumu alfabēts, kā rakstu zīmes…
Patiesībā tās bija čūsku atstātas sliedes smiltīs, un tās tik tiešām ir līdzīgas tiem arābu ķeksīšiem. Reālas čūskas atstāti reāli nospiedumi. Tos pēc tam liku virsū pelniem.
Ir lietas, kas mani ievirza. Šodien tie ir Austrumi, bet rīt – Rietumi (smejas). Es neizdomāju nez kādu problēmu un nemēģinu to risināt. Visapkārt tāpat problēmu netrūkst. Lai tās risinātu arī mākslā? Nu nē, priekš kam…
Man, lūk, ļoti garšo siers, man šķiet, tas mani iedvesmo (smejas). Es varu ēst sieru bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja es būtu siera izgudrotāja, manam lepnumam nebūtu robežu. Vegānisms nav man domāts, jo tad ir jāatsakās no siera. Tagad veidoju objektu ar sieru, jo man palūdza uztaisīt kluso dabu ar lietām, kas mani iedvesmo. Pamatā tās, protams, ir absolūti nemateriālas lietas, tāpēc bija ļoti grūti izdomāt, kas tas varētu būt. Tad nolēmu, ka būs kaut kas konstruktīvisma garā – ar sieru un palmu zariņiem.
Vareni. Man arī ļoti garšo siers.
Bērnībā pat ļoti garšoja spēcīgi smaržojošais Latvijas siers. Neviens cits mūsu mājās to neēda, tikai es. Tas taču tik stipri ož, bet lieliski garšo. Atceros, reiz ar tēti stāvējām Purvciema tirgū, un viņš saka pārdevējai: „Divsimt gramus Latvijas siera”. Pārdevēja skatās uz viņu un jautā: „Kā to vispār var ieēst?” Un viņš rāda uz mani: „Es neēdu, viņa ēd” (smejas).
Darja Meļņikova personālizstādē „A Green Silhouette of Grey” Laikmetīgās mākslas centrā kim?. 2014. Fото: Kristīne Madjare
Smaržas ir interesanta tēma. Reiz mēģināju uztaisīt aromātisku instalāciju projektam „Rīgas poētiskā karte”; tā bija veltīta maizes veikalam, kas kādreiz atradās uz Brīvības un Miera ielas stūra. Man tā bija svarīga vieta. Un kas tev ir palicis atmiņā no padomju laikiem?
Atceros ‘pasūtījumu galdu’. Tad vēl atceros… Nezinu, man viss saistās ar ēdienu (smejas). Atceros, ka agrāk biezpiena sieriņi „Kārums” bija ietīti tādā kā pergamenta papīrā ar oranžiem kvadrātiņiem. Man ļoti patika tas izskats. Atceros, kad parādījās pirmie čipsi. Mums pagalmā bija veikals, un tur sāka pārdot kukurūzas čipsus, tādus kā načos. Tad vēl kartupeļu salmiņi… Vēl atceros, kā pirmajā klasē pirmajā septembrī kāds puika visus cienāja ar sulu maziņās tetrapakās. Tā bija vīnogu sula spilgti zilās kastītēs, un mēs to pat nedzērām, tikai skatījāmies. Pirmā tetrapaka mūsu mūžā. Deviņdesmit pirmais gads.
Kur tu toreiz Rīgā dzīvoji?
Pārdaugavā, tur, kur viesnīca „Daugava”, tagad Radisson. Sākumā dzīvojām tur, tad Purvciemā, pēc tam atkal tur. Kad to viesnīcu būvēja, mēs ložņājām pāri sētai un diedelējām poļu strādniekiem Donalda Daka košļājamās gumijas.
Fragmenti no personālizstādes „A Green Silhouette of Grey” Laikmetīgās mākslas centrā kim?. 2014. Fото: Kristīne Madjare
Tātad agrā bērnībā tu dzīvoji blakus upei, lielajai Daugavai. Vai tā tev bija svarīga, vai arī tikai šķērslis, kas jāpārvar, lai nokļūtu otrā krastā – centrā?
Toreiz, pirms vēl sāku iet skolā, tā bija upe kā upe. Nebija nekādu īpašu pārdzīvojumu. Tā mani neiedvesmoja…
Tas nav siers.
Jā, tas nav siers (smejas).
Kur tu dzīvoji Purvciemā?
Sākumā Ūnijas ielā, tad Stirnu ielā. Taču tur es ne ar vienu īpaši nebiedrojos, jo skola bija Pārdaugavā, un vienkārši neatlika laika. Un vēl tās māju akas un miljons bērnu... Tas nav tā, kā iziet parotaļāties mazā pagalmiņā, kur visi pazīstami.
Un darbnīca tev ir?
Strādāju mājās. Man šķiet, darbnīcas pie mums nav neko daudz izplatījušās. Tās ir tiem, kam labi iet lietas, parasti gleznotājiem, kuru darbi tiek samērā bieži pirkti. Mākslinieki, ar kuriem es satiekos… Viņi ir priecīgi, ka var sagrabināt līdzekļus dzīvokļa īrei, par darbnīcu nemaz nav runas. Metālu es, protams, mājās nelodēju, bet visu pārējo gan varu tur darīt.
Buklets no personālizstādes „A Green Silhouette of Grey” Laikmetīgās mākslas centrā kim?. 2014.
Kā veidojas tava diena?
Gluži parasti. Katru dienu eju uz darbu, lai varu uzturēt savu vaļasprieku. Gribētos gan, lai tā nebūtu, bet, ko lai dara, māksla man ieņem hobija vietu, un tam ir jāpelna nauda. Ceļos augšā, eju uz darbu, pēc darba pārnāku mājās, ļoti interesanti (smejas). Agrāk, kad nestrādāju, gulēju līdz divpadsmitiem, tad kaut ko padarīju, bet tas arī nebija forši. Nekad jau nebūs labi, tas ir skaidrs (smejas).
Kur tu strādā?
Dd Studio. Pamatā darbojamies ar muzeju ekspozīcijām. Man patīk, tas ir ļoti tuvu tam, kas man vispār interesē – dažādi materiāli, virsmas, telpa.
Vai kaut kādas politiskas lietas un notikumi, visa šī pēdējā pusotra gada informatīvā cīkstēšanās ir tevi iespaidojusi?
Es nelasu ziņas, esmu ļoti apolitisks cilvēks, īpaši neiesaistos politiskos strīdos. Neesmu no tiem, kas iesāk dienu ar ziņu lasīšanu, lai pēcāk par to piktotos. Man to nevajag. Principā jau zinu, kas pasaulē notiek, bet es neļauju tam nākt par tuvu. Kaut kā tā.
Un kā politiku uztver tavi paziņas mākslinieki?
Ir tādi, kas ļoti tam visam seko, strīdas. Es par politiku nerunāju vispār. Man šķiet, lai runātu, ir jālasa ziņas no ‘abām pusēm’, rūpīgi visam jāseko, man tas ir nereāli.
Par ko parasti savā starpā sarunājaties?
Par visādām blēņām. Mums tās tēmas… lec galopu.
Darja saņemot „kim? Rezidences balvu”. Foto: Andrejs Strokins
Tu esi no krievu ģimenes. Kā tas ir – būt latviešu mākslas vidē ar krievu background?
Normāli.
Vai tas ir svarīgi, ka esi mazliet citāda?
Gribas domāt, ka nē. Ka nav aizspriedumainas attieksmes: viņa ir krieviete. Tāpēc arī nelasu nekādus komentārus. Tiem komentētājiem laikam nekas cits dzīvē nav darāms.
Mācījos krievu skolā, tad aizgāju uz Rozentāļiem, un sākumā bija ļoti grūti. Biju domājusi, ka labi protu latviešu valodu. Izrādījās – ne bū ne bē, ‘kā tevi sauc’ līmenī. Tas, protams, ir labākais veids, kā iemācīties valodu – nonākt vidē, kur tā visu laiku tiek runāta.
Mani paziņas no krievu vides pamatā ir biznesmeņi, juristi. Viņi gan interesējas par kaut kādām radošām lietām, taču pret moderno mākslu izturas skeptiski. „Kas tas ir? Kam tas vajadzīgs? Es arī tā varu.” Labi, ka vari – neviens jau neaizliedz…
Man žēl, ka krievu un latviešu jauniešiem nav ciešas saskarsmes. Tās ir ļoti atšķirīgas vides. Sastopot savus krievu draugus, saprotu, ka viņi vispār ir no kaut kādas paralēlās pasaules. Taču arī tā var būt interesanta. Man tā ir ļoti interesanta.
Un vecāki? Tu viņiem izskaidro savus darbus?
Viņiem droši vien gribētos, lai izskaidroju vairāk. Mani vecāki gan arī paši ir visai kreatīvi ļaudis, mamma aizvien kaut ko izdomā. Viņa man zvana un saka: „Es taču sapratu, par ko ir tavs darbs!” Un sāk stāstīt. Jā, viņi iztaujā gan. Un atbalsta arī tad, ja nesaprot.
Have a Nice Day! 2011
Vai kādreiz nav vēlēšanās darīt kaut ko pavisam savādāku, visu kardināli mainīt?
Esmu sev izdomājusi ideālu profesiju: gribu braukāt pa pasauli un novērtēt viesnīcas. Man tik tiešām patīk dzīvot viesnīcās. Tas ir ideāli, kad tu atbrauc, un tur viss jau gatavs, viss saklāts, sakārtots, no rīta – brokastis. Un neviens nezina, ka tu esi eksperts un liec atzīmes. Tādu profesiju gan es gribētu. Laikam jau tāpēc, ka manā ikdienā viesnīcas, īpaši jau labas viesnīcas, ir liels retums. No tādām vispār negribas braukt projām.
Vēl es gribētu ierīkot buljona ēstuvi, small food garā, lai tur ir tikai buljons un pīrādziņi, un viss ļoti garšīgs. Kādu brīdi tik ļoti to gribēju! Rīgā tādas vietiņas nav.
Rīgā nav. Bet kāpēc tieši buljona ēstuve?
Tāpēc, ka tādas nav (smejas). Lai gan – kurš tad ies katru dienu ēst buljonu? Kad iedomājos par visām tām atļaujām un komisijām, vēlēšanās pazūd. Dažreiz, kad nav izstāžu, kad nekas nenotiek, tad gan sāk šķist, ka jāmaina profesija. Bet šobrīd ir liela rosība, daudz piedāvājumu, ir grēks sūdzēties. Pēc tam droši vien atkal būs kritums, bet tagad nemaz nav laika par to domāt.
