Neiespējams punkts
Par Tobiasa Kaspara izstādi The Estate // Summer Salacgrīvas lauku novadā (līdz 30.09.)
09/08/2019
Foto: Filips Šmits
Zināju, ka sestdienas pēcpusdienā man jābūt kaut kur pie Salacgrīvas, jo tur atklājas Kim? rīkota izstāde ar nosaukumu The Estate. No Valmieras uz Salacgrīvu kursē divi autobusi dienā, no kuriem otrais man bija par vēlu, tāpēc piejūras mazpilsētā ierados jau desmitos no rīta jeb sešas stundas pirms pasākuma. Bija mazliet par aukstu, lai peldētos, turklāt pludmale Salacgrīvā ir nepatīkami akmeņaina. Taču man līdzi bija binoklis, un kādu laiku varēju pavadīt, staigājot gar krastu un vērojot uz akmeņiem nekustīgi satupušos jūraskraukļu simtus. Ornitoloģiskie prieki beidzās ar nejaušu iebrišanu piekrastes dūņu sanesumos, kas nozīmēja, ka jūraszāļu smaka man sekos vēl stundām. Tomēr degunu nenokāru un devos paēst pusdienas vienā no nedaudzajām Salacgrīvas kafejnīcām. Ēdot ieguglēju ielūgumā minētās pasākuma vietas koordinātas un konstatēju, ka tā atrodas 14 km jeb divarpus stundu gājiena attālumā. Labākā dienā varbūt būtu gājis ar kājām, bet man bija pasmaga soma un negribēju, lai jūraszāļu aromātam pievienojas arī sviedru. Sāku interesēties, kas no Rīgas mākslas aprindām grasās ierasties ar personīgo transportu. Ātri konstatēju, ka nemaz tik daudzi negrasās. Bet, protams, vēl bija cerība, ka par mani varētu apžēloties Kim? komanda. Varbūt tas arī būtu noticis, ja vien vienai no viņu mašīnām, kurā vēl bez cilvēkiem tika vesti arī Darjas Meļņikovas darbi, nepārsprāgtu riepa. Tajā brīdī sapratu, ka nevēlos apgrūtināt pasākumu, kura izdošanās jau tāpat karājas mata galā, un man jātiek galā saviem spēkiem. Sazvanīju Salacgrīvas laikam vienīgo taksometru, kurš teica, ka šodien nestrādā, bet “atsūtīs draugu”. Pēc kāda laika draugs bez jebkādām formālām takša pazīmēm arī atbrauca un eskortēja mani uz galamērķi pa maršrutu, kas veda pa arvien mazākas nozīmes zemesceļiem un dažus pēdejos kilometrus – pa stigu. Novadā sen dzīvojošais šoferis priecājās, ka būs uzzinājis par kādu jaunu vietu. Kad atvadījos un izkāpu, konstatēju, ka šī ļoti nomaļā lauku māja tomēr nav īstā nomaļā lauku māja, un vēl vismaz puskilometrs jāiet kājām. Pieauga bažas: ja nu koordinātas nav pareizas? Ja nu esmu kaut ko smagi pārpratis? Ja nu šis viss ir liels joks? Tomēr aiz pēdējiem krūmiem skatam pavērās saulaina viensēta ar dzīviem, kustīgiem cilvēkiem, un varēju uzelpot.
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
Biju nokļuvis “Lauvās” – pamestajās lauku mājās, kurās Tobiass Kaspars kopā ar kuratori Zani Onckuli sarīkojuši izstādi The Estate. Vietā, līdz kurai neatplūst nekādu tuvāko transporta artēriju troksnis un kuru no jebkuriem kaimiņiem šķir vairāk kā kliedziena attālums. Vasarnīcā, uz kuru tās iedomātais īpašnieks/-ce varētu braukt vai nu radikāli atpūsties, vai pabeigt izcilu romānu, vai sajukt prātā. Uz šejieni Kaspars un Onckule atgādājuši iespaidīgu grupas izstādi, kuras dalībnieku sarakstā ir tādas starptautiskas zvaigznes kā Liams Giliks, Daņs Vo, Guerilla girls un Sindija Šērmena, savukārt no Latvijas māksliniekiem iekļauti Ēriks Apaļais, Vija Celmiņš, Edgars Gluhovs un Egija Inzule. Izstādes pamatā ir ideja par iedomātu personāžu, kurš varētu būt dzīvojis vai uzturējies šajā īpašumā (vārdam “estate” angļu valodā ir divas nozīmes – gan “īpašums” palielāka, apbūvēta zemes gabala formā, gan miruša cilvēka aiz sevis atstāto piederīgo lietu kopums) un aktīvi interesējies par mākslu. Šī interese ne obligāti būtu bijusi lietpratīga un izsmalcināta, toties pietiekami aktīva, lai kombinācijā ar zināmu finansiālo labklājību savāktu pieklājīgu, eklektisku mākslas darbu kolekciju.
.jpg)
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
Un kolekcija patiešām ir eklektiska: te ir Daņa Vo “ielūgums” uz Dānijas paviljonu 2015. gada Venēcijas biennālē papīra dzimšanas dienas kūkas formā, viena no nedaudzajām Ērika Apaļā krāsainajām gleznām, Žozefīnas Praidas akna, kurā iesprausta pildspalva, Moragas Keilas “Seksa gleznas”, Džinas Folijas dzīves modelis kartona kastē ar nosaukumu Basic Needs XVIII un vēl desmitiem citu darbu no kopumā 48 vienību garā mūsdienu mākslinieku un apvienību saraksta. Žanriskā un ģeogrāfiskā daudzveidība runā par labu Kaspara un Onckules kontaktu un pazīšanos plašumam (visi mākslinieki esot informēti par savu darbu izstādīšanu), taču par hipotētisko mājas iemītnieku mums pasaka vien to, ka viņš/-a patiešām ir īsts vācējs, kurš sevišķi nešķirojot piesavinās visu, kam var tikt klāt. Vienīgi darbu izvietojumā redzamas vienkāršas sakarības: piemēram, “Seksa gleznas” stāv guļamistabā, Edgara Gluhova sūtījumi no Romas – darbistabā, savukārt Guerilla girls izšūtais dvielis The Advantages of Being A Woman Artist, protams, virtuvē. Pie darbiem nav nosaukumu, tos var identificēt tikai pēc norādēm izstādes bukletā. Līdz ar to māksla itin viegli saplūst ar interjera objektiem un kāds darbs var arī palikt nepamanīts.
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
Tas būtu interesants eksperiments – ar noteiktas kolekcijas atlasi un izvietošanu mēģināt rekonstruēt kāda nekad nedzīvojuša mākslas krājēja personību, un tad likt skatītājiem mēģināt šo personību atšķetināt. Šeit gan, manuprāt, diez vai iespējams tikt tālāk par jau minēto aspektu, ka mūsu varonis neizceļas ar sevišķām gaumes preferencēm un viss, kas vien kaut cik atpazīstams, viņa kolekcijai ir labs, un mājā vai ārpus tās visam atradīsies piemērota vieta. Tā mēs par viņu varētu spriest mūsdienās, taču mājas interjers, kurā redzamas gan pirmskara, gan padomju mēbeles, gan mūsdienu sadzīves priekšmeti, gan Niklāva Strunkes dizainētais porcelāns, mākslas kolekcijas eklektiku papildina ar periodisku eklektiku, pārvēršot “Lauvu” dzīvojamo namu (ar palīgēkām, kurās arī ir daži darbi) par gandrīz neiespējamu punktu laiktelpā, kur satikušies tie, kam it kā nekad nebija lemts satikties. Bet varbūt šādas neiespējamības padarīt iespējamas ir tas, ko dara mākslas krājēji – īsti un imagināri. Jāpiebilst, ka dažādos mākslas darbus savienot ar mājas interjeru Kasparam un Onckulei izdevies ļoti organiski, un, ja labi gribētu, nebūtu problēmu noticēt, ka kāds te tā arī varētu dzīvot. Ar lielu rūpību ir pieiets detaļām un sadzīves priekšmetu izvietojumam, radot iespaidu par veselīga mēroga nevīžību.
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
Atklāšanas pasākumā notika divas jautras gastronomiskas performances, kuru laikā apmeklētājiem arvien biežāk – ar sponsoru “Kokmuižas alus” palīdzīgu roku – nācās skatīties sausās āra tualetes virzienā. Te parādījās vēl viens, atsaucoties uz izstādes aprakstu un 18. gs. angļu glezniecības portretu stilistiku, “sarunas temats”. Proti, mazmājiņas iekšpusē var atrast plakātu, uz kura nodrukātajā tekstā havajiešu mākslinieks Drū Kahuāina Broderiks un latviešu filozofs Ainārs Kamoliņš katrs no savas perspektīvas apcer savādo parādību, ka āra tualeti latviešu sarunvalodā mēdz dēvēt par “havaju”. Šajās sarunās klausījos, pieklājīgi klusējot, jo, godīgi sakot, nekad dzīvē nebiju dzirdējis, ka to tā dēvē. Un, jo vairāk cilvēkiem par to jautāju, jo vairāk pārliecinos, ka esmu tāds vienīgais. Lai nu kā, etimoloģiskās spekulācijas par šo saikni ir uzjautrinošas, taču vienlaikus šis “pieturas punkts” kopējā izstādes ķermenī parādās kā atšķirīgas formas izaugums, kas kontrastē ar pārējo un kur skaidru saistību ar Estate koncepciju grūti saskatīt. Protams, var saprast, ka ja reiz kaut kas tāds ir ievērots, ir grūti to atstāt aiz borta – jo sevišķi, ja viens no māksliniekiem ir no Honolulu. Un ja reiz skatāmies uz “estate” ka uz vienotu veselumu, tik svarīgs posms kā “havaja” tajā kaut kā jāintegrē.
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
Kopumā šajā vasarā daudz sanāk apbraukāt Latviju mākslas dēļ – uz Cēsīm, Liepāju, Pāvilostu, Daugavpili, Kuldīgu, protams, Dubultiem, tagad vēl uz laukiem pie Salacgrīvas. Tendence šķiet skaidra – mākslinieki, kuratori un citi darboņi vēlas atgādināt, ka Latvija nav tikai Rīga. Vai arī galvaspilsētā visiem kļuvis par smacīgu. Protams, visās nosauktajās vietās un pasākumos iesaistītie to dara, dažādu motivāciju vadīti. Kāda ir The Estate organizatoru motivācija, grūti pateikt. Var jau būt, ka tas vienkārši likās interesanti – bija pieejams šis īpašums, pieejami visi šie mākslinieki, un tad jau atliek tikai muļķīgais jautājums – kāpēc gan to nedarīt. Un tas patiešām ir interesanti – novērot šo jau minēto punktu laiktelpā, kas dod impulsu padomāt par kolekcionēšanas un mājošanas attiecībām un to izmaiņām cauri laikiem. Protams, ka raibā mākslinieku un darbu plejāde šajā uzkonstruētajā kontekstā iegūst jēgu, bet izskatītos pavisam dīvaini, ja šādā sastāvā tiktu izstādīta “baltajā kubā”. Tāpēc būs ļoti interesanti pavērot konceptuālos un scenogrāfiskos risinājumus oktobrī, kad The Estate pārcelsies uz Kim? telpām Rīgā. Bet līdz tam – piesakiet apmeklējumu un brauciet uz Salacgrīvas novadu, ir vērts! Vai arī nebrauciet – faktā, ka kaut kur dziļi, dziļi laukos un mežos būtu sarīkota izstāde ar zvaigžņotu sastāvu, bet uz to neviens neaizbrauktu, arī būtu sava burvība.
Foto no izstādes ĪPAŠUMS, “Lauvas”, Salacgrīvas lauku teritorija
