2024. gads: Latvijas māksla notikumos un publikācijās
Piedāvājam ieskatu 2024. gada notikumos, izceļot tās norises Latvijas laikmetīgās mākslas ainā, kas mums šķiet svarīgas. Un vienlaikus piedāvājam ieskatīties, kā mēs šos notikumus atspoguļojām savās publikācijās gada laikā.
JANVĀRIS
Skats no Artura Virtmaņa izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Artūrs Virtmanis. Personālizstāde “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Kupolā
“Tur nav tās pompozās mākslas klātbūtne: “I’m working for eternity”. Patiesībā tieši pretēji: tu redzi, cik tas viss ir gaisīgs. Tāpēc es arī izstādē, poētiskajā tekstā, kas tur slīd pa ekrānu, rakstu par muzejiem – cik brīnišķīgi tie izskatīsies, kad būs sagruvuši. Ne jau tāpēc, ka kaut kāda vaina ir mūsu muzejiem. Bet jautājums ir par to, cik ilgi mēs paredzam mūsu kultūras pastāvēšanu šajā formā? Divsimt gadi, četrsimt gadi, divi tūkstoši? Nu pat ja tie ir, teiksim, divi tūkstoši gadi, kas liekas nereāli... Kas mums ir saglabājies no tā, kas bija 2000 gadu atpakaļ? Kaut kādas pilsētu drupas, paliekas. Dažas mājas ir, vairāk nekā īsti nav, kaut kādas šķembas, kaut kādas dažas skulptūras, vai ne?...Tā entropija, tā izzušanas ideja, tā laika klātbūtne un kaut kāds pasaules trauslums, tas viss jau ir pašā materiālajā līmenī un, patiesībā, visa šī izstāde ir uzlocīta no tā papīra. Tur viss ir tāda butaforija, atklāta butaforija”.
No intervijas ar Artūru Virtmani “Cik skaisti tie izskatīsies, kad sabruks”
Skats no Santas Frances izstādes “Esmu redzams šajā attēlā, un man tas nepatīk” 
Santa France. Personālizstāde “Esmu redzams šajā attēlā, un man tas nepatīk” ISSP Galerijā
“Šī Facebook agrāk izmantotā frāze I’m In This Photo and I Don't Like It manā redzeslokā atkal nonāca kā reakcijas attēls jeb meme, jo tā kā ekrānšāviņš ar visām pārējām izvēles opcijām tika izmantota sevis noniecinošos jeb ironiski paškritiskos jokos… Esmu novērojusi, ka tas ir kaut kas ļoti raksturīgs par mani jaunākai paaudzei – uzaugot internetā un piedzīvojot visus tā piedāvātos brīnumus un šausmas, daudzus cilvēkus ir pārmācis nihilisms. Varbūt ne klasiskā izpratnē, bet ar domu, ka nekam nav jēgas, viss ir slikti, bet vismaz mums ir smieklīgi. Veidojot vizuālo eseju, nosaukums tika piemeklēts, kad attēli jau bija gandrīz pabeigti, un man šķita, ka frāze “esmu redzams šajā attēlā, un man tas nepatīk” trāpīgi apzīmēja stāsta ideju par vēlmi pēc kontroles pār savu likteni, iekšējā miera meklējumiem un izmisīgiem mēģinājumiem izbēgt no eksistenciālām šausmām.”.
No sarunas ar mākslinieci Santu Franci “Trausls stāvoklis”
FEBRUĀRIS
Skats no Viktora Timofejeva izstādes “Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un Ierobežojumi”. Modele: Tatiana Borunova. Foto: Līga Spunde
Viktors Timofejevs. Personālizstāde “Pedagoģiskās spēles 1. Starpnieki un Ierobežojumi” galerijā 427
“Viktora Timofejeva spēle vizuālu un akustisku risinājumu ziņā šķiet atturīga. Izstādes anotācijā mākslinieks uzsver eksperimentālo datorspēļu eksistenciālo raksturu – pie šīs atziņas viņš nonācis pedagoģiskā darbā ar studentiem universitātēs, vērojot, kā ar spēles palīdzību audzēkņi risina personiskās problēmas, kā arī piekļūst kādai savas personības šķautnei. Autors arī pamato savu izvēli izstādē piedāvāt spēli, kas reizē ir “ļoti vienkārša” un “absurdi neiespējama”, un piedāvā to interpretēt kā sarunu starp “neredzamām konstrukcijām, piemēram, sociālajām attiecībām un sabiedrības normām.” Lai arī pašā spēlē nesaskatīju konstrukcijas citā nozīmē kā vien burtiskajā, domāju, svarīga ir autora atzīšanās – tā gan ietverta pagarā teksta vien pirmspēdējā rindkopā – par vēlmi iederēties latviešu valodā un kultūrā un gadu gaitā izkopto spēju samierināties, ka tas nekad nenotiks. Šī piezīme ļauj izstādē ienākt ievainojamībai, ilgām un (ne)iederības sajūtai, atdzīvinot autora pastiprināto interesi par alfabētu, kura burti ir zināmi, tomēr nenotverami un mainīgi”.
No Janas Kukaines recenzijas “Nepazīstamā spēle”
Skats no izstādes “Kur lai paslēpjās!”
Izstāde “Kur lai paslēpjās!” mākslas centra Zuzeum Lielajā izstāžu zālē
“Beidzoties Staļina valdīšanai, noslēdzās visskarbākais padomju laiks, pie varas nāca Hruščovs, sākās tā dēvētais Hruščova atkusnis, kad represīvais spiediens it kā atslāba. Un tajā brīdī pavērās informatīvā plūsma: sāka atklāties gan pasaulē notiekošais, gan arī sabiedrībā virmojošais. Mākslā burtiski uzsprāga modernisma tendences un modernisma valoda, kura bija adekvātā sazobē ar to, kas arī pasaulē notika 60. gados. “Sociālisma nometnes” pusē tas sākumā parādījās lietišķajā mākslā, grafiskajā dizainā, jo glezniecība bija vairāk cenzūras pieskatīta”.
No mini-tūres ar izstādes kuratori Sandru Krastiņu “10 mākslas darbi no izstādes «Kur lai paslēpjās!»”
MARTS
Skats no Edītes Pauls-Vīgneres izstādes “Vecums rotaļājas”
Edīte Pauls-Vīgnere. Personālizstādē “Vecums rotaļājas” Ola Foundation telpās
“Bet naktis... tu vari ieiet sevī, tu sarunājies ar sevi klusumā, un ir pavisam cita vide. Pie tevis neviens nenāk nedz ar kādu ziņu, nedz ar kaut ko, kas tevi uztrauc. Tu ieej sevī un iznirst jautājumi par sevi. Kas tu esi, ko tu te dari... Viss tas ir tā... pavisam savādāk. Un tu vari klausīties mūziku, tevi netraucē. Es zinu, ka Maija Tabaka nekad neko neklausās strādājot, man taisni otrādi – vajag fonu. Dažreiz es kā tāds Jūlijs Cēzars sēžu, un man iet viss no rokas. Vienkārši te tā sēžot, es 80 kronīšu uztaisīju. Bet tas ir... tikai kopā ar sevi. Tad vari sevī ieklausīties. Jo katra ziņa izsit no sliedēm. Tev viss ir jāuzklausa, arī sāpes, ciešanas, katrs grib izrunāties pa dienu. Un tad tas nāk iekšā.., bet labāk no tā aiziet prom. Man patīk kā Immermanis teica – vai tad nakts ir sliktāka par dienu?”
No intervijas ar mākslinieci “Edīte Pauls-Vīgnere: Kas es esmu”
Skats no izstādes “Starp mums viss labi”. Foto: Ingus Bajārs
“Starp mums viss labi”. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstāde un publiskā programma Dzirnavu ielā 60A-21
“Iemājojusi Dzirnavu ielas pirmskara laika dzīvokļa greznajos interjeros, kuratores Andras Silapēteres vadībā izstāde tiecas sniegt redzamību LGBTK+ kopienai Latvijā un reizē sola šķetināt “dzimtes un kvīru diskursus”. Aicinājums arhivēt tagadni, aktīvi uzrunājot kopienas pārstāvjus un vācot atmiņu un pieredzes stāstus, ir viena no šīs redzamības stratēģijām, kurai izstādē ierādīta centrālā vieta – vismaz telpu plānojuma ziņā. Līdz ar to “Starp mums viss labi” grupas izstādes formātā turpina izkopt interesi par LGBTK+ Latvijas kopienas vēsturi un iezīmēm, ko 2015. gadā pieteica Kaspara Vanaga kūrētā “Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju” (“šķērss” ir vēl viens vārda queer tulkojuma variants). Savukārt otrs nodoms “aktualizēt diskursus” ir tieši tikpat nekonkrēts kā izklausās. Te noderētu kāda atsauce uz šo diskursu pārstāvjiem un veidotājiem. Tiesa, iepazīstoties ar izstādes darbiem un to aprakstiem, var nojaust, ja “kvīrs” te lietots vairākās nozīmēs – gan šaurākā, kas apzīmē noteiktu seksuālo identitāti, gan plašākā, ar to saprotot sociālās kritikas funkciju”.
No Janas Kukaines recenzijas “Brīvi krītoša ieloce”
APRĪLIS
Ekspozīcijās skats izstādei “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” 60. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Liga Spunde
Latvijas paviljons 60. Venēcijas mākslas biennālē: Amandas Ziemeles izstāde “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome”
“Man šķiet, ka performatīvu šo glezniecību padara tas, ka tā iedarbina tevi kā skatītāju. Un ir arī skulpturālais aspekts, kas liek tev staigāt apkārt. Tā pieturas pie tēlniecības principiem: tā nav plakana, bet gan novietota uz zināmas pamatnes, uzaicinot ap sevi pārvietoties. Būtībā tas ir objekts. Glezniecība, kas iemieso skulptūras teatralitāti, kā to reiz noformulēja Maikls Frīds. Tu kā skatītājs vairs neesi pasīvs; tu kļūsti aktīvs pats ar savu ķermeni. Es domāju, ka ķermenis un ķermeņa kustība šajā glezniecībā arī spēlē ļoti nozīmīgu lomu… Tāpat Amanda nepiekar savas gleznas skatītāja acu līmenī; tās ir novietotas vai nu augstāk, vai zemāk, tā ka tu esi spiests tiešām skatīties… Šīs formas it kā nolaidušās ar izpletņiem no kaut kādām debesīm, atradušas zemi, grīdu, un nosēdušās uz tās. Tās novietojušās uz grīdas; tās nav nekur piekārtas, tās ir atbalstītas. Te tiek apšaubīta tava telpas izjūta; tu vairs nevari to uztvert kā kaut ko pašsaprotamu. Telpa piepeši vairs nav svarīga. Centrā ir darbs”.
No sarunas ar Adamu Budaku, 60. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona kuratoru “Par radikālo viesmīlību”
Skats no izstādes “Cilvēks - Dators”
Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 centrālais notikums – izstādes “Cilvēks dators” un “Vamp(yre) Reality” Rīgas mākslas telpā
“Šī gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles tēmas un centrālās izstādes “Cilvēks – dators” centrā ir cilvēka patības, esības un eksistences pētniecība vizuālās kultūras un tehnoloģiju pārsātinātajā laikmetā. Centrālajā izstādē neatrast divdimensionālus drukātos attēlus, kas atsevišķiem apmeklētājiem var radīt neizpratni. Izstāde vēl izteiktāk kā iepriekšējos gados piedāvā plašāk lūkoties uz attēla nozīmi mūsdienu laikmeta transformācijas kontekstā. No kustīga attēla - video un trīsdimensionāli konstruētām vidēm virtuālajā realitāte līdz sarežģītiem algoritmiem un mākslīgā intelekta rīku eksperimentiem… Kā būtisks paplašinājums centrālajai izstādei ir Lindsejas Sīrsas un Kīta Sārdženta (Lindsay Seers, Keith Sargent) “Vamp(yre) reality”, kas pārsteidz ar savu pārdomāto scenogrāfiju. Salīdzinoši nelielā Rīgas mākslas telpas Intro izstāžu zāle tiek sadalīta vairākos uztveres līmeņos un pieredzējumos”.
No Līgas Vēliņas recenzijas “Kas mēs esam? Identitātes un apziņas meklējumi tehnoloģiju laikmetā”
MAIJS
Skats no Romāna Korovina izstādes “Nomirsim kopā”. Foto: Didzis Grodzs / Rotko Muzejs
Romāns Korovins. Personālizstāde “Nomirsim kopā” Rotko muzejā
“Pavasaris šogad ir sācies agri, un dažas dienas bijušas pat neparasti siltas. Šī siltā atmosfēra ieskauj arī Daugavpils Rotko muzeja otrā stāva mainīgo ekspozīciju zāles, kurās šī gada pavasarī izpletusies Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā”. Ieejot telpā, skatītāju sagaida vasarīga noskaņa, to uzbur pretim ieejai uz tumšā fona redzamā instalācija – veļas žāvējamā redele ar diviem tikko izžautiem dvieļiem, ko apspīd silta, spilgta gaisma. Viens no tiem ir noslīdējis un nokritis uz grīdas. Šī detaļa šķietami nejauši, bet dziļi simboliski atspoguļo izstādes nosaukumā ietverto vēlmi. Būt kopā – priekos un bēdās, ikdienā un svētkos, krītot un ceļoties – līdz nāve mūs šķirs. Romāna Korovina izteiksmes līdzekļi ir ota, eļļas krāsa, audekls un zīmulis parakstiem. Daži sadzīves priekšmeti kalpo kā papildinošas instalācijas. Darbu izvietojums sienas plaknē un ekspozīcijas izkārtojums telpā veido daudzslāņainu stāstu. Gleznu izkārtojumā nolasās dramaturģija – mierīgi tecējumi, pārtraukumi un sabiezējumi, saspringums un atslābums, pauzes laikā un telpā”.
No Agneses Kurzemnieces recenzijas “Māksla nomirt smejoties”
Skats no izstādes “Iekāres vārdā”. Foto: Kaspars Teilāns
Izstāde “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
“Mēs gribējām (es tagad jau runāju no izstādes “Iekāres vārdā” radošās komandas skatupunkta – tie esam mēs ar Lauru Brokāni un Līnu Birzaku-Priekuli), lai šī daudzbalsība ieskanas arī tik nozīmīgā institūcijā kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Šī ir pirmā reize, kad Baltijas kvīru māksla muzejā ir diezgan plaši pārstāvēta, neslēpjoties aiz kādiem citiem vārdiem un nosaukumiem, bet skaidri pasakot: jā, šie ir mākslinieki-kvīri, kuri reflektē par savu pieredzi, kuri pārstāv dažādas paaudzes un kuri ir gatavi šo pieredzi nodot tālāk un ļaut tiem cilvēkiem, kuri neko varbūt nezina par kvīriem, gūt kaut kādu priekšstatu ne tikai par šo mākslu, bet arī par daudzveidīgām identitātes, pieredzes un arī iekāres veidiem. Man tas šķiet sociāli svarīgi.”
No sarunas ar izstādes “Iekāres vārdā” kuratoru Igoru Gubenko
JŪNIJS
Foto: Ģirts Raģelis
Kim? – Jauna adrese: ĒDENE
“Laikmetīgās mākslas centrs šovasar svin 15 gadu jubileju, piesakot jaunu starptautisku festivālu Rīgā, piedāvājot performanču programmu un piesakot savas topošās jaunās telpas – vēsturisku pirmsrenovācijas ēku un tai pieguļošo iekšpagalmu Hanzas ielā 22. Konceptuāli “ĒDENE” atklājusies kā izstāde/vieta/performance. Nosaukums “Jauna adrese: ĒDENE” ir literāra un iztēlota konstrukcija, kas, no vienas puses, uzrāda mākslas institūcijas dzīves ciklu, ģentrifikācijas un citu ārēju apsvērumu dēļ mainot mājvietas, caur to norūdoties, pilnveidojoties un augot. Konceptuāli “ĒDENE” atklājas kā izstāde/vieta/performance. Piesūcināts ar vēstures slāņiem, pats mēģinājums doties šajā neapdzīvojamajā vidē kļūst par metaforu mākslinieku-aģentu konkrētās sociālās telpas noskaņu un revibrāciju pētījumiem. Būvējot “ĒDENI”, viens no acīmredzamākajiem jautājumiem ir saistīts ar bažām tikt no tās izraidītiem. Tomēr līdzās šaubām rodas jauna izdevība apstrīdēt ierasto vizualitāti kā iespaida radīšanas normu”.
No publikācijas “Ēdene atklāta”
Skats no Katrīnas Neiburgas izstādes “Sologāmija”. Baiba Tarziera
Katrīna Neiburga. Personālizstāde “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē
“Ja līdz šim Neiburga bija zināma kā māksliniece, kas nodevusies antropoloģiskām studijām, tematizējot dažādu sabiedrības subkultūru ikdienu, tad šajā izstādē māksliniece pievēršas sevis izzināšanai. Video darbu protagoniste ir pati māksliniece. Lai gan privātā sarunā viņa atklāj, ka radošā procesa laikā ir tikusies ar vairākām sievietēm, kas vecumdienas pavada vientulībā. Antropoloģiskais aspekts tātad ir klātesošs, lai arī ne acīmredzams. Vairumā mākslas darbu māksliniece parādās dubulti, vai arī kā, piemēram, darbā “Satikšanās vingrinājumi Nr.1, Nr.2 utt.” redzamas pat daudzas Katrīnas Neiburgas. Žanriski šos mākslas darbus iespējams kategorizēt kā pašportretus vai kā inscenētu video dienasgrāmatu fragmentus”.
No Janas Kukaines recenzijas “Eu, nu, nāc ārā! Saņemies!”
JŪLIJS
Skats no Izstādes “Māksla mežā, pļavā un pie horizonta”
Izstāde “Māksla mežā, pļavā un pie horizonta” dabas un mākslas telpā “Dūrmuiža”
“Izstāde “Māksla mežā, pļavā un pie horizonta,” kas līdz 27. jūlijam skatāma dabas un mākslas telpā “Dūrmuiža”, Blīdenē, ir Arterritory.com galerijas-klejotājas energART un uzņēmēju un mākslas mecenātu Agitas un Andra Putānu kopīgi radusies un īstenota ideja – lai aktualizētu mākslas klātbūtnes nozīmi vidē un mūsu labbūtībā. Ar šīs izstādes starpniecību aicinot apturēt ierasto laika rāmējumu un ļauties estētiskam, emocionālam, intelektuālam, tehnoloğiskam, izzinošam un ļoti cilvēciskam pieredzējumam dabā, mākslā un sevī. Līdzās jau Dūrmuižā patstāvīgi klātesošajiem Indriķa Ģelža, Ivara Drulles, Evitas Vasiļjevas, Ievas Bondares vides objektiem, izstādē skatāmi Ata Jākobsona, Haneles Zanes Putniņas, Artūra Virtmaņa, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Daiņa Pundura, Heles Spridzānes, Ivetas Gabaliņas, Paulas Zariņas-Zēmanes, Elitas Patmalnices, Oto Holgera Ozoliņa, Reiņa un Kristas Dzudzilo un tekstu grupas “Orbīta” mākslas darbi.”
No publikācijas “energART klejojumi Dūrmuižā”
Skats no Ata Jākobsona personālizstādes “Debess ķermeņi”. Foto: Pēters Rūcis
Atis Jākobsons. Personālizstāde “Debess ķermeņi” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielajā zālē
“Gremdējoties ultramarīna krāsas un atslābinošu skaņu frekvenču viļņos, Ata Jākobsona personālizstāde “Debess ķermeņi” piedāvā ieskatīties mākslinieka pēdējo gadu gleznojumos un pasteļu zīmējumos, kas tiecas vizualizēt ikdienas acij nepamanāmo un neredzamo, taču viscerāli klātesošo gan mūsu ķermeņa, gan emociju un prāta stāvokļa pieredzē. Kuratores Annas Vilītes koncepcijā atslēgas vārdi ir enerģija, vibrācija, sinhronizācija, portāls un saikne, savukārt Jākobsona darbos redzam turpinājumu tai ievirzei, kas jau pieteikta izstādē “Plūsma” 2022. gadā Liepājā. Sintezējot abstraktās mākslas valodu ar New Age garīguma praksēm, mākslinieks izceļ meditācijas un transcendentālo sapņu pieredzes transformējošu potenciālu kā personīgā, tā mākslinieciskā līmenī. Izstādes anotācija arī apmeklētājus aicina apzināties to paplašināto ķermeņu kosmiskās saknes”.
No Janas Kukaines recenzijas “Enerģijas zināšanas un pasaules atkalapburšana”
AUGUSTS
Ieva Putniņa. Muris. 2024. Akmens skulptūra, eļļa
Ieva Putniņa. Personālizstāde “Kaķacs” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā
“Skaidri pateikt, kas ir bezapziņa, es nevarēšu, bet vienlaikus zinu, ka gleznās redzamās būtnes nav tikai iedomu tēli. Tās peld starptelpā un atrodas sirreāli pašpietiekamā pasaulē, dzīvo savu dzīvi. Katram tēlam ir kāds uzdevums vai darbība, kurai tas ir nodevies. Gleznoju līdz mirklim, kad tēls sakustas, kad ir sajūtama… gluži kā virs ugunskura liesmām, caur karstuma vilni redzamā viļņošanās. Un tas nozīmē, ka tēls ir sācis savu neatkarīgo dzīvi, un mana ota un krāsas vairs nav nepieciešami... Sižeti gleznās veidojas tieši tāpat kā sūnas mežā. Iesākumā sēdi un vēro, redzi visu kopumu, gaismas, lapas čab, mellenāji vai citi kādi sīki krūmiņi sašūpojas, bet tad ir viens mirklis, laiks pazūd un parādās mazas, klusas epizodes – zaļš tārps “tarzānā” šūpojās starp kokiem, skudras, ieminušas taku, seko cita citai teju nemainīgā ritmā, uzpūš vējš un vaivariņi tā sasmaržojas, ka karsti paliek. Tikmēr ērce nadzīgi lien pa kāju un meklē vietu, kur piesūkties. Tā var turpināt. Visa daba ir nemitīgos notikumos, reizēm pat satraucošos.”
No sarunas ar Ievu Putniņu “Domveide absolūtā augstumā”
Foto: Kristīne Madjare
Reinis Dzudzilo. Personālizstāde “ONE WILL HEART ONE” TUR_telpā
“Reinis Dzudzilo ir pazīstams ar savu novatorisko darbu vizuālajā mākslā un scenogrāfijā. Viņš ir zināms ar savām iekļaujošajām instalāciju un izstādēm, kuras pēta tādas tēmas kā telpa, laiks, identitāte un uztvere, nereti ietverot skaņas, gaismas un kustību elementus, lai radītu dinamisku un saistošu vidi. Dzudzilo darbiem raksturīga introspektīva daba, aicinot skatītājus piedzīvot dialogu starp fiziskām un konceptuālām sfērām. Bet pašam Renim kā cilvēkam un māksliniekam piemīt unikāls šarms un pievilcība, kur gaiša ironija, pārliecinošs (bet neuzbāzīgs) dziļums un spēja novērtēt pienācīgi mirkļa, frāzes vai kāda objekta skaistumu spēlē izšķirošu lomu. Šajā vasarā mākslinieks veiksmīgi piedalījās arī abās galerijas-klejotājas energART sesijās Dūrmuižā un Mazirbē”.
No publikacijas “Daiļumu vajadzēja kalt akmenī”
Foto: Arterritory.com
Daiņa Pundura Mazirbes pludmalē realizētais vides objekts
Daiņa Pundura Mazirbes pludmalē realizētais vides objekts ir mākslinieka otrreizējā atgriešanās lībiešu krastā – Arterritory.com galerijas-klejotājas energART mākslas un dabas mijiedarbības projekta ietvaros. Tapis sinerģijā ar jūru, smiltīm, sauli un vēju, Daiņa darbs ir oda harmonijai un esības brīnumam. Patiesībā, pati daba ir līdzdarbojusies tā tapšanā, Mazibes atklātās jūras vējiem pārtopot teju vai glāstošos pieskārienos un jūrai pilnībā nomierinoties un pārvēršoties gandrīz par spoguli – viss, lai atbalstītu Daini.
No publikacijas “Vienums”
SEPTEMBRIS
Foto: Kaspars Teilāns
Andris Eglītis. Personālizstāde “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā
“Organisms ir dažādu aģentu kopums, kur neviens no aģentiem neapjēdz un nekontrolē visu organismu. Bet vienīgi sadarbības rezultātā radies kopums ir organisms. Un tad Maikls Levins mēģina izstrādāt tēzi, kas varētu tikt attiecināma gan uz bioloģiskiem, gan uz mehāniskiem organismiem. Viņš tos sauc par proto organismiem. Princips balstās tajā, ka starp aģentiem ir sadarbība, un katru organismu raksturo tā spēja iztēloties un realizēt konkrētus mērķus noteiktā laikā un telpā. Piemēram, šūna spēj iztēloties kādus mērķus un tos realizēt, suns, iespējams, citus mērķus un cilvēks – vēl citus. Cilvēku grupa arī var tikt uzskatīta par proto organismu – lielāku par katru atsevišķu cilvēku. Tādā kontekstā es arī skatos uz šo izstādi – ka tas ir kaut kas lielāks par mani, tas tapis dažādiem cilvēkiem sadarbojoties. Un ne tikai cilvēkiem, arī dzīvām un nedzīvām būtnēm. Jo muzeja telpa arī ir daļa no šī organisma, kas realizē savus mērķus noteiktā laikā”.
No publikācijas “Izstāde kā organisms. Saruna ar Andri Eglīti”
Linda Boļšakova. "Uzrakta", 2024
Survival Kit 15 festivāla izstādē “Mērījumi”
“Festivāla izstāde “Mērījumi” aplūkojama trīs adresēs Vecrīgā un Pārdaugavā, atsedzot festivāla notikumus caur dažādu ēku tipiem un to vēsturi – greznajā eklektiskās gotikas stila namā Vecrīgā, Amatu ielā 4 (ēkā, kur vēl nesen atradās Rīgas būvvalde un pilsētas attīstības departaments), kultūrtelpā “Smilga” – pagājušā gadsimta modernisma paraugceltnē Āgenskalnā, Eduarda Smiļģa ielā 34a, kā arī mūsdienīgā dzīvojamajā ēkā Strazdu ielā 4, kas iekļaujas rajona vēsturiskajā koka apbūvē.
“Survival Kit 15” mākslinieciskā vadība uzticēta somu kuratoram Jusi Koitelam (Jussi Koitela), kurš festivāla šīgada konceptu ietver vārdā “Mērījumi”, aicinot pētīt zināšanu rašanās dabu un to, kā daudzveidīgās zināšanas veido atšķirīgu realitāti pilsētas iedzīvotāju kopienās.Izstādē “Mērījumi” piedalās vairāk nekā 30 mākslinieku no dažādām valstīm, viņu vidū arī četri no Latvijas (Linda Boļšakova, Luīze Rukšāne, Līga Spunde un Konstantīns Žukovs). Mākslinieki savos darbos reaģē uz zināšanu veidiem, kas ietekmē pilsētas iemītnieku dzīvi, caurvijot pilsētas infrastruktūru, ēkas, dabu, kultūru, sociālo, politisko un vides sfēru”.
No publikācijas “Survival Kit 15 / Mērījumi”
Foto: Pēteris Rūcis
Elza Sīle. Personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā
Klejojot izstādes fiziskajā telpā, rodas iespaids, ka virkne šeit sastopamo lietu ir redzētas un šķiet pazīstamas, taču pilnībā tās identificēt neizdodas. Māksliniece izmainījusi šo priekšmetu formu, mērogu un atpazīstamo materialitāti, kā arī veidojusi klasifikācijas viņpus ierastā objektu lietojuma vai izskata. Izstādes darbi ir bez nosaukumiem, izmantotās tehnikas nav atšifrētas, atstājot analoģiju meklēšanu skatītāja ziņā. Šī pieeja ir saskanīga ar tendenci mākslā, kuras pamatā ir pašpietiekama interese par materiālu risinājumiem, tehnisku meistarību un formu jaunveidi, vēstījumam bieži vien kļūstot sekundāram, viegli maināmam un pielāgojamam. Te pastiprinājumu rod Latvijas mākslas vidē sastopamā nostāja, kas svārstās starp pseidointelektuālismu un koncepcijas noliegumu, kad idejas formulēšana kļūst par pakļaušanos teksta teroram.
No Janas Kukaines recenzijas “Māksla pēc/pirms mākslas”
OKTOBRIS
Foto: Kristīne Madjare
Helēna Heinrihsone. Personālizstāde “Klejotāji” Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā
“Klejotāji” gan nav apzināti politiska izstāde, tomēr emocionālie primāti un viņus ieskaujošā vide visnotaļ simbolizē arī kara izraisītās sekas, domāšanas paradigmu izmaiņas. Iekārtojot izstādi, vairākkārt pārdomāju vai šobrīd vispār ir iespējams īstenot apolitisku projektu. Šķiet, Helēnas māksla ir pierādījums tam, ka neitrālu pozīciju ieņemt tomēr nav iespējams. Diez vai arī, tas šobrīd ir vajadzīgs. Pat tad, ja mākslinieces nodoms nav bijis komentēt karu, tā konteksts un spriegojums ir nenoliedzami pamanāms gan Heinrihsones radītajos tēlos, gan elektriskajās krāsās. Helēnas Heinrihsones glezniecība vienmēr ir bijis smalks vizuāls novērojums, kurā kā dienasgrāmatā analizēti ārējie notikumi. Primāts šajā izstādē ir kļuvis par dzīvības un līdzāspastāvēšanas simbolu un Heinrihsones darbībā iezīmē jaunu pagrieziena punktu – izteikti psiholoģisku portretējumu, kas ataino ne vien individuālu pārdzīvojumu, bet pievēršas starptautisku sociālu notikumu ietekmei uz mūsdienu sabiedrību”.
No publikācijas “Atgriešanās mājās”
Skats no izstādes “UTOPISKĀS ŠŪNAS”. 2024. Foto: Ansis Starks
Donna Huanka. Personālizstāde “UTOPISKĀS ŠŪNAS” “Zuzeum” mākslas centrā
“Manos darbos viss saistīts ar ķermeni. Mūs vieno šī universāla pieredze – ieslodzījums paša ķermenī, kas palēnām noveco un mirst. Tāpēc man patīk strādāt ar materiāliem, kas saistīti ar ķermeni. Šajā konkrētajā gadījumā formas var uztvert kā rotaslietas vai kā sava veida skarifikāciju, kā atsauci uz cilvēku mūžīgo vēlmi izrotāt un pārveidot savu ķermeni. Man arī patīk savos darbos izmantot matus, jo tie ir ļoti interesants materiāls. Tie darbojas kā informācijas nesējs. Matos saglabājas viss – traumas, narkotikas, pārdzīvojumi. Tie ir teju kā personīgā vēsture, kas iestrādāta vienā šķiedrā. Kā sieviete es matus uztveru kā sava veida antenu. Kultūras kontekstā sievietēm ir atļauti gari mati, savukārt vīrišķība bieži tiek asociēta ar īsāku matu garumu vai to neesamību. Mati kalpo arī kā atgādinājums par novecošanu, turpināšanos un laika ritējumu. Savā ziņā mati simbolizē pašu laiku, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mani tie piesaista”.
No intervijas ar ar Berlīnē dzīvojošo amerikāņu mākslinieci Donnu Huanku “Gravitācija ir pārvērtēta”
NOVEMBRIS
Foto: Ansis Starks
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Kopizstāde “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
“Saulstāves” vērš uzmanību latviešu kultūras mantojuma virzienā, tostarp paužot interesi par tajā ievītajiem pagānisma slāņiem. Reizē izstāde piesaka arī feministisku pozīciju un sniedz sadzīvisku tēmas interpretāciju, akcentējot sieviešu rokdarbus un citus mājas darbus kā kultūrvēsturisku parādību, kurai kultūras atmiņas arhīvā ir savs atsevišķs nodalījums… Izstādē tapusi kā sadarbība starp māksliniecēm Ingu Melderi un Luīzi Nežberti, par sākotnējo atskaites vertikāli izvēloties tā dēvēto sauļoto kolonnu jeb saules stabu – latviešu tradicionālās arhitektūras būtisku elementu, par ko liecības saglabājis etnogrāfs Pauls Kundziņš. Izstādes zīnā lasītājiem ir iespēja iepazīties ar viņa pētījumu fragmentiem Luīzes Nežbertes sagatavotajā tekstu atlasē. Saskaņā ar Kundziņa novērojumiem, saules stabs ir latviešu tradicionālās amatniecības un būvniecības iezīme, šī arhitektūras forma uzskatāma par latviešu kultūras mantojumu”.
No Janas Kukaines recenzijas “Arhīva drudzis un augu uzlējumi”
Mēbeļu tīrišana. Kaspars Krūmiņš. Kadrs no video izstādē “Skatuves darbi”
“Orbīta”. Izstāde “Skatuves darbi” Rīgas laikmetīgās mākslas telpā
“Valmieras apkārtnē uz septiņām mazpilsētu un ciemu kultūras namu skatuvēm skalda malku, smalcina zarus, spiež sulu, griež matus... Respektīvi notiek tas, kas parasti uz skatuves nenotiek – pilnīgi ikdienišķas praktiskas darbības – sadzīves pakalpojumi, ko nereti piedāvā uz sludinājumu dēļiem, tematiskās soctīklu grupās vai reklāmas sadaļās lokālajā presē. Iemūžinātas video, šīs dokumentālās akcijas tiek paralēli projicētas uz vairākiem ekrāniem – aizkariem, bet to skaņu celiņi pārklājas, radot negaidītu mijiedarbību ansambli. Projektā “Skatuves darbi” “Orbīta” pievēršas veselai virknei tēmu un jautājumu, necenšoties sniegt viennozīmīgu atbildi. Pirmais starp tiem ir novadu kultūras namu un kultūras centru izdzīvošanas jautājums, kuram bieži vien mēģina pievērsties no tīri ekonomiska skatpunkta. “Orbīta” šo pieeju it kā materializē, uznesot uz skatuves pilnīgi praktiskas darbības-pakalpojumus. No otras puses, īsfilmas uzved uz skatuves vai ieceļ rāmī mūsu laikam ierastas un pieprasītas profesijas. Treškārt, tās uzdod jautājumu par to, kur novelkamas mākslas robežas: kādā mērā kultūras telpas rāmis pārvērš jebkuru darbību uz skatuves par sava veida mākslas darbu vai izteikumu kultūras laukā?”
No publikācijas “Skatuve kā rāmis”
DECEMBRIS
Sarmītes Māliņas izstāde “Autopsija pašrocīgi” galerijā “Alma”. Foto: Ansis Starks. 2024
Sarmīte Māliņa. Personālizstāde “Autopsija pašrocīgi” galerijā “Alma”
“Tas šausmīgais ir, ka iestājās kapitālisms, un tad... Mēs bijām atdalīti no kaut kāda procesa; es pat nezināju, ka man vajadzēs ar mākslu, ar šo profesiju pelnīt naudu, lai dzīvotu. Man tas pat prātā nenāca, kas tas būs man izdzīvošanas avots, ka līdz mūža beigām man no tā vajadzēs iztikt. Un varētu teikt, ka tā arī nav, jo es nestrādāju tādā žanrā, kuru varētu pārdot. Māksla likās kaut kas ideāls, kaut kas neaizskarams. Pēdējā laikā es domāju, ka mākslai būtu jābūt nepārdodamai. Ka tai būtu jābūt ārpus naudas… Visu mūžu tā taisnošanās – es taču negleznoju, taisu tur tādu... Un ko tu taisi? Un kā izskaidrot neaizvainojot? Nevar teikt to briesmīgo vārdu “instalācijas”, kuru tagad laikam pat vairs nelieto. Tad es kaut kā izgrozos, sakot, ka taisu “objektus”.
No sarunas ar mākslinieci Sarmīti Māliņu “Noturēties uz ķebļa”
Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Eike Eplika, Anna Mari Līvranda un Kristi Kongi izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
“Izstāde “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” ir dzīvīguma, krāsu un enerģijas sprādziens. Kristi Kongi liesmojošie darbi veido dinamisku, blīvu telpu, kas apņem un sasilda jau no pirmā mirkļa. Saullēkta gaismas šaltīs izstādes sienā atveras portāls, kas aicina dziļāk dārzā, kurā skatītājā veras nezināmu būtņu acis un slīd miklas ēnas. Dāsni pret skatītāju un atvērti interpretācijām, Kongi gleznojumi ir jauna sākuma pieteikums, kosmiskās kompostēšanas un dīgšanas procesa izteiksme, kas reģistrē izstādes afektīvo, pāri malām plūstošo intonāciju. Ne Visuma grandiozitātes pielūgsme vai zinātniska apmātība, bet gan eksperimentālas pārdomas par dzīvības rašanos un kosmisko procesu cikliskumu ir izstādes vadmotīvs. Spoki, drupas un atmiņas šeit iegūst dzīvi apliecinošu, optimistisku ietvaru jeb, kuratores vārdiem runājot, tiem piemīt “skaists, miglājam līdzīgs mirdzums”. No vecās pasaules pārpalikumiem var rasties kaut kas jauns: iznīcības vietā izstāde sola atdzimšanu”.
No Janas Kukaines recenzijas “Cikls”
Titulbilde: Fragments no Amandas Ziemeles darba Latvijas paviljona ekspozīcijā “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome” 60. Venēcijas mākslas biennālē. Foto: Kristīne Madjare
