2025. gads: Latvijas mākslas aina notikumos un publikācijās
Piedāvājam ieskatu 2025. gada notikumos, izceļot tās norises Latvijas laikmetīgās mākslas ainā, kas mums šķiet svarīgas. Un vienlaikus piedāvājam ieskatīties, kā mēs šos notikumus atspoguļojām savās publikācijās gada laikā
JANVĀRIS
Bernārs Venē. Difféo Gold 7, 2022. Audekls / akrils / laka. 175x145 cm (bez rāmja)
Franču konceptuāla mākslinieka Bernāra Venē gleznu izstāde “Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024” mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA
Matemātikas valodai ar tās vienādojumiem un simboliem mākslā vispār nebija vietas, pirms es to sāku izmantot savos darbos. Mākslinieku loma – un ar māksliniekiem es saprotu cilvēkus, kuri spēj un vēlas iet tālāk par līdz tam pieņemtajām robežām – ir ienest savā darbā jaunus priekšstatus un jaunus tēlus. Teiksim, 14. gadsimtā māksliniekam būtu bijis neiedomājami gleznot ainavu vai kluso dabu. Un tieši tāpat – vai tolaik būtu bijis iedomājami ņemt kādu pavisam vienkāršu ģeometrisku formu, teiksim, kvadrātu vai trijstūri, un piedāvāt to kā mākslas darbu, kā to 1914. gadā uzdrīkstējās Maļevičs? Visa Rietumu mākslas vēsture jau kopš pirmajiem reliģisku un mitoloģisku ainu attēlojumiem ir liecība tam, kā nemitīgi attīstījusies izpratne par to, kādas tēmas atzīstamas par pieņemamām.
No intervijas “Katra glezna ir kā vienādojums”
Artūra Virtmaņa personālizstāde “Pastorāle” Čehova teātra galerijā
Manuprāt, cilvēce vienmēr ir dzīvojusi apokalipses gaidās. Arī ideālā pasaule, ja iedomājamies to kā tādu diorāmu, kur mūžīgi zied puķītes un spīd saule, reāli nekad nav pastāvējusi. Es pieņemu, ka arī laikā, kad pastorāle bija prominents žanrs mūzikā un vizuālajā mākslā, tā bija eskeipisma forma. Mani interesē šis eskeipisms. Man liekas, ka vienas no fundamentālām cilvēka tiesībām ir tiesības aizbēgt – right to escape.
No sarunas “Katastrofa kā izrāde”
FEBRUĀRIS
Arnolds Andersons. UNTITLED. 2025
Arnolds Andersons. Personālizstāde “Adrenalīns” galerijā ASNI
Ja mēs runājam par manu stilu vai metodi, tad veids, kā es atklāju lietas, iespējams, ir ļoti tiešs. Ja nauda, tad tā ir uzgleznota nauda. Es neeju uz nenormālām abstrakcijām, bet man patīk simboli, simbolisms, vienkārši kaut kāds kadrējums. Tas rāmis, glezniecības formāts – tas tomēr arī regulē tevi. Tu, protams, vari izplūst un doties ļoti daudzos eksperimentos, bet man tas tik ļoti neinteresē. Man gribas radīt to tiešumu, bet vienlaikus arī noslēpumu.
No intervijas “Mistiskais tiešums”
Foto: Ansis Starks
Izstādē “Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite” mākslas centrā Zuzeum
“Ārpus rāmjiem” ir izstāde, kas iepazīstina ar trim spēcīgām Baltijas māksliniecēm, kuras spēja attīstīt valodu, ar kuras palīdzību paust savu subjektīvo pasaules redzējumu ideoloģiska spiediena kontekstā. Laikā, kad ideoloģija apspieda indivīdu, mākslinieces spējušas atrast alternatīvas esības telpas. Vai nu tā būtu klusa distancēšanās un pievēršanās ziediem kā jēgpilniem tēliem Leisas mākslā, identitātes izjautāšana caur absurdu Tabakas gleznās vai arī cieņpilna piemiņa traģiskajiem notikumiem Rožanskaites darbos. Katra no viņām rada telpu, kurā iespējams eksistēt ārpus uzraudzītāju skatiena.
No recenzijas “Alternatīvi pasaules redzējumi padomju laika glezniecībā”
MARTS
Foto: Kaspars Teilāns
Viktora Timofejeva personālizstāde “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālā mākslas muzejā
Es, protams, domāju arī par sevi, par to, kā es jūtos, piemēram, valodas kontekstā: latviešu valoda, krievu valoda, angļu valoda. Es nepārtraukti cenšos sev atbildēt vai saprast – kas es esmu? Kur es jūtos kā mājās? Kur man gribas dzīvot? Kur es jūtos vislabāk? Kura valoda man ir tuvāka? Un vai vispār ir iespējams valodu nošķirt no nacionalitātes? Par to es domāju visu laiku. Un jā, iespējams, ka šajā izstādē ir kaut kas no tā visa. Bet es negribu tik strikti noteikt – ka tas ir tieši un tikai par to. Varbūt katrs cilvēks tajā varēs atrast kaut ko savu. Man patīk atstāt visu mazliet abstraktu. Tur var daudz ko izrakt un atklāt.
No sarunas “Citi pasažieri jau ceļā”
Foto: Kristīne Krauze-Slucka
Laimdotas Malles izstāde “Biedē mani, mierini mani, biedē mani” Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā
Savā darbā lielākoties izmantoju nospiedumus no visa, kas man apkārt – faktūras, materialitātes, attēlus un citus. Ķermeņa nospiedums un ādas faktūra ir tāds kā jau dotais, kas notiek, pieskaroties pietiekami mīkstam materiālam. Rezidences laikā veidoju ļoti daudz izmēģinājumu un ideju aizmetņu gan caur materiālu, gan metožu izmantošanas procesiem… Kad notiek pirmā sastapšanās ar kolekciju, tā ir ļoti jocīga sajūta – turot rokā to kaulu rociņu, domāju – kā mēs abi šeit nonācām. Kādas izvēles tika veiktas, lai mēs šobrīd te tā atrastos. Visā procesā ir ļoti daudz nezināmo. Mēs nezinām, kas ir cilvēki, no kuriem eksponāti ir veidoti, kā viņi te nonāca. Un šajā daudzo nezināmo laukā ir iespēja interpretācijām visu mākslu formā, kuras šos tukšumus spētu aizpildīt.
No sarunas “Atmostas mans dārzs”
APRĪLIS
Romāna Korovina ekspozīcija kandidātu darbu izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Foto: Kristīne Madjare
Purvīša balva 2025 / Kandidātu darbu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Lielajā zālē
Zini, ja kādreiz manos darbos parādīsies kaut kas rozā vai oranžs, lūdzu, piezvani man! (Smejas.) Tā ir taisnība, es izmantoju tieši tās krāsas, kuras redzam ikdienā. LV krāsas. Brūns, pelēks, zilganie, netīri zaļie – tipisks baroks. Pirms 500 gadiem, vēl pirms impresionistiem puiši gleznoja brūnas un melnas ēnas. Ar vēsu krāsas toni. No tā nav iespējams aizbēgt. Tas jau ir asinīs. Šis nereālais baroka apgaismojums – nav nekā labāka, kas palīdzētu piekļūt mistiskajam. Tā kā es gleznoju to, kas mani ieskauj, arī ekspozīcijas priekšmeti ir no manas dzīves telpas. Šajā gadījumā visi objekti no manas darbnīcas kopā tika nogādāti izstādē, lai nevienam nebūtu skumji palikt mājās (smejas). Gleznas, krēsli, galdi, pudeles, skandas – pat Boba Dilana mūzika, ko klausos, kad gleznoju.
No intervijas ar Purvīša balvas 2025 laureātu Romānu Korovinu “Man visi priekšmeti ir kosmosa kuģi”
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Sabīnes Verneres izstāde “SIEVIETES MONSTRI” galerijā ASNI
Pirmais impulss darbam vai darbu sērijai vienmēr ir ķermeniska sajūta. Kad es vizualizēju… Nē – sajūtu ķermenisko un to ietērpju cilvēkveidīgos ķermeņos. Es primāri komunicēju ķermeņa valodā. Pilnīgi visos manos darbos ir atsauces uz ķermeni – tās ir rokas, kājas, vagīnas, ciskas, dibeni. Viss ir ķermenis. Ir kaut kādi darbi, kuros es reflektēju par dabu, bet arī to es tomēr pieskaitu pie ķermeniskā.
No intervijas “Sarunas ķermeņa valodā”
MAIJS
Foto: Didzis Grodzs
Izstāde “Miervaldis Polis: Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi” Ola Foundation telpās
“Egocentriķis – tā ir ironija par cilvēcisko dabu, nevis tās glorifikācija. Tā ir ironija pašam par sevi, nevis par kaut ko citu.” Tā mūsu telefonsarunā saka mākslinieks Miervaldis Polis, kas šobrīd dzīvo laukos pie Kuldīgas un sabiedrībā neparādās. Viņa iepriekšējā dzīve Rīgā bija izteikts pretstats – Polis bija viens no spilgtākajiem Latvijas mākslas dzīves tēliem līdz pat divtūkstošo gadu pirmajai desmitgadei. Kamēr vien pastāvēja savulaik mākslinieku iecienītā kafejnīca “M6”, viņu teju vienmēr varēja atrast pie kāda no galdiņiem. Gleznotājs, performanču mākslinieks un teoretizētājs. Var teikt, ka viņš savu dzīvi veidoja kā performanci.
No publikācijas “Kā es gleznoju, tā es dzīvoju”
Rūdu Ulasa, no sērijas “Sarežģītie objekti”, 2021–2025
Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2025 balvas “Meklējam jauno fotogrāfijā!” uzvarētājas Rūdu Ulasas (Ruudu Ulas, EE) personālizstāde “Sarežģītie objekti” ISSP galerijā
Balva “Meklējam jauno fotogrāfijā!” pirmo reizi norisinājās 2016. gadā un kopš 2019. gada tiek īstenota sadarbībā ar ISSP galeriju, lai rosinātu Baltijas valstu jaunos māksliniekus vizuāli spēcīgos darbos atklāt konceptuāli dziļu, oriģinālu skatījumu uz sava laikmeta norisēm. Šī gada balvas ieguvēja Rūdu Ulasa izstādē “Sarežģītie objekti” pēta kā taustāmus, tā psiholoģiskus krustpunktus caur fotogrāfiju. Katrs darbs virzās telpā starp pazīstamo un nezināmo, mudinot pārdomāt mūsu personiskās attiecības ar visuresošajām publiskajām un privātajām struktūrām. Izstāde tiecas attēlot veidus, kā pilsētas teritorijas un sadzīves sfēras saduras un saplūst, atstājot dīvainas formas spraugas, kurās iztēle mēģina interpretēt sakarības.
No publikācijas “Atklāta balvas “Meklējam jauno fotogrāfijā!” uzvarētājas Rūdu Ulasas izstāde “Sarežģītie objekti”
Rīgas Mākslas nedēļa (Riga Art Week – RAW)
RAW ir radīts kultūras tūristiem, bet ne tikai. Pilsētām, tāpat kā uzņēmumiem, ir jāattīstās, citādi tās stagnē. Baltā nakts un Muzeju nakts jau ir kļuvušas par rutīnu – daudz cilvēku, bet maz jaunas enerģijas. Mēs paskatījāmies uz Antverpeni, Minheni, Stokholmu – pilsētām ar spēcīgu laikmetīgās mākslas ainu un aktīvu kultūras apriti. RAW mērķis nav tikai apvienot esošo, bet arī radīt impulsu – gan starptautiskiem viesiem beidzot rezervēt lidojumu uz Rīgu, gan pašiem rīdziniekiem paskatīties uz savu pilsētu no jauna. Es vienmēr esmu mīlējusi šo pilsētu (arī tās nepilnības), un šis ir mans veids, kā dot tai kaut ko atpakaļ.
No ekspresintervijas ar Elīnu Drāki “RAW – jauns impulss Rīgai”
JŪNIJS
“Pavisam mazas svinības”, Mākslas stacija “Dubulti. Foto: Artis Veigurs
Kristapa Ancāna un Paula Rietuma izstāde “Pavisam mazas svinības” Mākslas stacijā Dubulti
Kristaps Ancāns: Tas nav par ambīciju trūkumu. Vairāk par to, ka ne visas svinības tiek veidotas ar pompozu ārišķību. Daudz būtiskāk ir uzsvērt pietāti – pret telpu, pret laiku, kurā dzīvojam, un citam pret citu. Mēs aicinām paskatīties, kā iespējams veidot struktūru, kur visi esam šo svētku viesi.
Pauls Rietums: Tieši tā – šīs svinības slēpjas visās darbībās, kas norisinājās izstādes aizkulisēs: paralēlajos projektos, sadarbībās, sarunās ar ražotājiem, pārliecinot viņus noticēt, ka ir vērtīgi veidot šādu moduļu komplektu, publiskās telpas iekārtojumu.
No sarunas ar Kristapu Ancānu un Paulu Rietumu “Kam der pavisam mazas svinības?”
Vija Celmiņa, Lamp #1, 1964. Audekls, eļļa, 62,2x88,9 cm
© Vija Celmins, Courtesy Matthew Marks Gallery / Foto: Aaron Wax
Vijas Celmiņas darbu izstāde Fondation Beyeler Bāzelē
Celmiņas māksla veidojusi līdztekus Amerikā pēc Otrā pasaules kara uzplaukušajiem mākslas virzieniem. Izmantojusi jauno virzienu ieviestās novitātes un vienlaikus noliegusi šo virzienu dominēšanu savā mākslā. Varam uzskaitīt abstrakto ekspresionismu, popārtu, all over, color field, fotoreālismu, minimālismu, konceptuālismu – no visiem šiem pa druskai kaut kas ir atrodams viņas darbos. Svarīgi minēt arī neamerikānisko sirreālismu. Tomēr nevar teikt, ka viņa pilnībā pieder kādam vienam no šiem virzieniem. Sevišķi Vijai Celmiņai nepatīk, ja viņai “pieraksta” fotoreālismu, kas minēts lielākajā daļā enciklopēdisko aprakstu par viņas daiļradi.
No recenzijas “Attēlu viltības”
JŪLIJS
Foto: Arterritory.com
Ervina Vurma personālizstāde How It Is Mākslas centrā Zuzeum
Tas viss ir raksturīgi cilvēces vēsturei – mēs neko neesam iemācījušies no iepriekšējiem kariem, mēs neko neesam mācījušies no pagātnes. Ja paraugāmies, kas notiek visapkārt – tas ir šausmīgi. Tas ir murgs. Protams, varam teikt, ka Tramps ir idiots vai dēvēt viņu vēl visādi citādi, bet ir taču iemesls, kāpēc cilvēki par viņu balsoja. Tas nozīmē, ka kļūdas ir pieļāvuši visi. Es laiku pa laikam lasu Dantes “Dievišķo komēdiju”. Fragmentus – nekad neesamu izlasījis vienā rāvienā visu grāmatu. Zināt… tā nav nekāda izklaide. Tā ir pasaules traģēdija. Tas ir stāsts par elli un tās apļiem. Jo dziļāk tu ej, jo trakāka un haotiskāka tā kļūst. Ja uz mūsu pasauli raugās no šāda skatpunkta, varbūt viss kļūst mazliet saprotamāks – vai vismaz pieņemamāks. Tāda ir mūsu pasaule. Mēs esam tādi, kādi esam. Mēs neesam labi cilvēki. Mēs neesam gudri cilvēki. Mēs vienmēr esam bijuši noķerti absolūta haosa un neprāta lamatās. Vienmēr.
No intervijas “Paradīze ir tik garlaicīga”
Ella Krugļanska Kim? stendā
Pirmā starptautiskā laikmetīgās mākslas mese Riga Contemporary kultūrtelpā Hanzas perons
Kim? Laikmetīgās mākslas centra organizētais Riga Contemporary, kurā piedalās vairāk nekā 40 galerijas un mākslinieku vadītās eksperimentālās telpas, piedāvā unikālu mākslas darbu ekspozīciju, kuras ietvaros apskatāmi aptuveni 100 autoru darbiem. Mesē tiek piedāvāti zināmu Latvijas un Baltijas reģiona mākslinieku darbi (Krista Vindberga, Sarmīte Māliņa, Inga Meldere, Katja Novitskova, Agate Tūna, Flēra Birmane, Elza Sīle, Viktors Timofejevs, Ieva Kraule–Kūna, Kaspars Groševs, Darja Meļņikova, Anastasija Sosunova, Andris Kaļiņins, Dzelde Mierkalne, Luīze Rukšāne un Rūdolfs Štamers), un vienlaikus šī ir arī īpaša iespēja Rīgas auditorijai ieraudzīt un iepazīt plaša diapazona neordināru, eksperimentālu, starptautiski un institucionāli redzamu autoru darbus no tādiem reģioniem kā ASV, Āzija un Eiropa.
No publikācijas “Must See Out–Of–Towners”
(+ Intervija ar meses konsultantu Džefriju Rozenu (Jeffrey Rosen) ENG versijā)
AUGUSTS
Vika Eksta. No sērijas “Bēres Slobodā”. 2011–2025
Vikas Ekstas izstāde “Bēres Slobodā” galerijā ALMA
Nomira manas vecmāmiņas māsa Zofija, kura man bija tuvs cilvēks. Mana vecmāmiņa un viņas māsa dzīvoja kopā. Iztēlojos, ka esmu Magnum fotogrāfs pagājušā gadsimta 50. gados, ieradies no Parīzes tālā pasaules malā. Vienlaikus es dokumentēju cilvēkus, kurus ļoti labi pazīstu. Gadiem ilgi attēli stāvēja negatīvu mapēs. Pārskatot, sāku par tiem domāt. Arvien vairāk – līdz sapratu, ka gribu tos redzēt kā sudraba želatīna kopijas. Un pārdomāt pašu dokumentēšanu. Vai tā ir vajadzīga? Kā arī mani interesē koncepts par koloniālo skatienu. Bieži vien Magnum fotogrāfi brauca uz otrajām vai trešajām pasaules valstīm, tai skaitā uz Padomju Savienību. Viņi varētu doties arī uz mūsu ciematu. Es, aizbraukusi uz Rīgu dzīvot, ierados atpakaļ ciematā ar teiksim tā: viegli koloniālu skatienu. Privilēģijas sajūtu – jā, tagad es to varu darīt!
No sarunas “Bēres Slobodā”
Foto: Ēriks Apaļais
Anastasijas Sosunovas izstāde Spit Bite Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Šķiet, Sosunovas mākslas darbu vēstījums neizpaužas tieši. Māksliniece dod mājienus. Manuprāt, izstādes pārliecinošākā daļa ir video darbi. Tie ievelk apcerē, kur postpadomju metaekonomikas izpausmes Lietuvā tiek skatītas caur posthumānisma un dekolonizācijas prizmu. Māksliniece nedekolonizē padomju ideoloģiskās sistēmas, bet gan kapitālisma ekonomiskos modeļus un Rietumu mākslas vēstures izpratni par to, kā būtu jāizskatās mākslas darbam. Proti, Sosunova droši reflektē vernakulārā valodā par reģionam raksturīgo ekonomikas un ikdienas, kultūras, reliģijas un pagānu rituālu mijiedarbību.
No recenzijas “Kā piekļūt patībai un atrast jēgu esībai”
SEPTEMBRIS
Sana Shahmuradova Tanska, Relativity of Simultaneity, 2023
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 16
No 30. augusta līdz 28. septembrim Rīgā notiks Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Apvienības Slavs and Tatars un Mihala Gžegožeka (Michał Grzegorzek) kūrēto festivāla izstādi “Simurga nams” (House of See-More), kas būs skatāma radošās pilsētas “Grīziņdārzs” telpās Zemitāna ielā 9, papildinās plaša un daudzveidīga programma, tostarp sniedzot iespēju labāk iepazīt par festivāla vadmotīvu izvēlēto mītisko putnu Simurgu.
No publikācijas “Izsludināta festivāla Survival Kit 16 programma”
(+ Intervija ar vienu no Survival Kit 16 kuratoriem Payam Sharifi ENG versijā)
Foto: Kristīne Madjare
Līgas Spundes izstāde “Vingrinājumu lauks” TUR telpā
“Vingrinājumu lauks”… aicina pretoties bezcerībai un atcerēties sirsnību, iejūtību un citas labsirdības izpausmes. Lai arī nebiju to pati sev definējusi, bet, jā, šķiet, šī ir tēma, kas man personīgi šobrīd šķiet ļoti svarīga. Ir gandrīz neiespējami nejust un ignorēt visu to necilvēcību, kas šobrīd notiek politiskā, globālā un ekoloģiskā līmenī, tāpēc kaut kā ir sanācis ierasto stāstniecību nomainīt pret savā ziņā tiešāku un vienkāršāku valodu… Mani, laikam, vienmēr ir interesējusi emocionalitāte kā sava veida pretestība aukstasinīgam formālismam mākslā. Studiju gados mēdzu mākslas darbus iedalīt divās grupās – siltajā un vēsajā. Tagad man tas vairs nešķiet tik viennozīmīgi un es spēju izbaudīt abas pieejas. Bet, jā… Atklāta, apzināta emociju klātbūtne mākslas darbos, arī apskatāmo tēmu lokā šķiet labs sākums, lai nostātos pozā pret, piemēram, citkārt izdaudzināto elitārismu mākslā.
No sarunas “Labais vēl ir iespējams”
OKTOBRIS
Foto: Reinis Hofmanis
Luīzes Rukšānes personālizstādē “Kailcirte” galerijā “Daļa laika”
Izstādē aplūkojama mākslinieces īpaši radīta jaundarbu sērija, iedvesmota no viņai tuvas birzītes. Šajā darbā zīmējums kļūst par emocionāli piesātinātu telpu, kas uzdod fundamentālus jautājumus par piederību vietai, par dabas un indivīda, apkārtējās vides un ekonomikas attiecībām, īpaši Latvijas kontekstā. Līdzās sociāli un ekonomiski nozīmīgām tēmām mākslinieces veikumā iemājo siltas, personiskas jūtas pret konkrētu Latvijas lauku vietu. Rukšānes audekls – koka stumbrs, sašķērēts dēļos un nogruntēts – ir uzsūcis ilgas darba stundas, lai atkal atdzīvotos kā īsta koka ilūzija. Ar divpusēji apskatāmu instalāciju māksliniece radījusi zīmējumu, kas uzdod jautājumus un vienlaikus kļūst par brīdinājumu, pieminekli un mīlestības vēstuli.
No publikācijas “Kailcirte”
Sandra Strēle. “Priekšvakars” Cunami. 200x150 cm. 2025
Sandra Strēles izstāde “Priekšvakars” Rotko muzejā
Sandra Strēle jau ilgstoši strādā ar lielformātiem. Tas ir īpaši interesanti neatslābstoša, Latvijas māksliniekiem pakausī elpojoša telpu trūkuma dēļ – Sandra gadiem glezno tā, it kā šis telpu trūkums uz viņu neattiektos; it kā viņas gleznas tiktu iecerētas un realizētas citos, ne tik skarbos apstākļos, kur par spīti visam iespējams domāt nevis izdzīvošanas režīmā, bet ievilkt elpu un ar savas iztēles spēku pacelt jumtu un attālināt sienu no sienas vismaz par divdesmit centimetriem. Taču lielformāta gleznojums, kas tapis ar iztēles palīdzību paplašinātā telpā, uz izstādes laiku piedzīvo pārslēgšanos citādā aplūkošanas režīmā – jo izstādāmā telpa nav tā pati, kurā gleznojums uzgleznots. Vārds “konflikts” paredz iespēju jaunām attiecībām. Kaut kas tiek izjaukts, lai sakārtotos citā sekvencē.
No recenzijas “Konflikts pasteļtoņu noskaņās”
NOVEMBRIS
RIXC Mākslas un zinātnes festivāla 2025 izstāde "Augu intelekts". Kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2025. Foto: Kristīne Madjare
RIXC Mākslas un zinātnes festivāla izstāde “Augu intelekts” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Pēdējās desmitgadēs arvien vairāk filozofu, zinātnieku un mākslinieku pievēršas augu dzīvei. Tas ir likumsakarīgs intereses vektors klimata pārmaiņu un ekoloģiskas katastrofas kontekstā, turklāt augiem, tāpat kā citiem iepriekš kultūrā marginalizētiem un pārprastiem subjektiem, ir neizmantots kritiskais un radošais potenciāls. Vērtējot lokālā kontekstā, fokuss uz augiem sasaucas arī ar Latvijas kultūrā iesakņoto saikni ar dabu, kas nostiprināta daudzu tradicionālo zināšanu turpinājumā mūsdienu sabiedrībā. Šī saikne izpaužas sēņošanas un ogošanas praksēs, ārstniecisko augu vākšanā un uzlējumu gatavošanā, audumu krāsošanā ar augu pigmentiem, pirts rituālos u.c. Minētā kultūrvēsturiskā fona dēļ var teikt, ka Latvijas sabiedrība un māksla kritiskajām augu studijām ir daudz atvērtāka nekā citām kritiskajām teorijām, pret kurām arvien izturas ar nepatiku un šaubām.
No recenzijas “Veģetēju, tātad esmu”
Foto: Pēteris Rūcis
Leonarda Laganovsa izstāde “Tīrs griezums” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā
Svarīgi ir redzēt, kā konkrētā situācija iespaido mākslu. Paņemsim mūsu muzeju, piemēram, un uztaisīsim viņam tādu tīro griezumu, un paskatīsimies – bija kaut kāds Pirmais pasaules karš, pēc tam republikas dibināšana, brīvība, tad viena okupācija, tad otra okupācija. Vai tas ir atstājis kādu iespaidu uz māksliniekiem? Vai viņi to izmanto darbos? Daudzi zīmē “puķītes”, un lai viņi zīmē… Bet dažiem tas viss ir savādāk – nav obligāti to mainīgo pasauli kaut kā noteikti atainot, bet ir darbi, pat ja tie ir abstrakti, kuros varbūt var just kaut kādu laikmeta zīmogu. Mani, piemēram, interesē vēsture, es tajā orientējos labāk nekā vidējais cilvēks, un man citreiz ir tāda škrobe… Mani satrauc politiskie notikumi, tas, kas notiek… Bet aizejam uz izstādi, un visi priecīgi, šampanietis, korķi, krītošās glāzes…
No intervijas “Mākslinieks ir kā augstlēcējs”
DECEMBRIS
Foto: Kaspars Alksnis
Latvijas Mākslas akadēmijas studenti izstādē JAUNmarka 2025 – Mākslas Spēkstacija
Raivis Alksnis: Būtiski, ka teju visi vietējie kolekcionāri apmeklē JAUNmarku un iekļauj studentu darbus savās kolekcijās. Tas ir spēcīgs signāls jaunajiem autoriem – viņi tiek pamanīti jau studiju laikā. Tā ir ļoti konkrēta motivācija strādāt ar pilnu atdevi. Es izjūtu personīgu atbildību veidot mediāciju ar nozares profesionāļiem. Aicināt viņus pievērst uzmanību jaunajiem māksliniekiem un nepalaist garām iespēju atklāt unikālus talantus jau agrīnā posmā. Mums jau ir vairāki piemēri, kas pamanīti tieši šeit – tas ir milzīgs iedvesmas avots studentiem.
No sarunas ar JAUNmarkas komandu “Mākslas tirgus augsnes irdītāji”
Foto: Sabīne Skarule, Sāra Bleisa, Monika Tataloviča, Halima Dārviša, 2025
Sabīnes Skarules (kopā ar Sāru Bleisu un Moniku Tataloviču) izstāde “Nospiedumi” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā
Latviskais man nekad nav bijis dekoratīvs motīvs vai citāts, ko izmantot kolekcijās, bet drīzāk iekšējs stāvoklis, kas mani pavada. Latviskie piederības kodi ir vairāk par sajūtu nekā par simboliem. Klusums, gaisa plūsmas, roku pieskāriens un laika ritums, kas visu pavada. Es nemēģinu sniegt tiešas atsauces uz etnogrāfiju vai tautas tērpiem, drīzāk meditēju par to, kā lietas tiek darītas. Savā studijā, acu priekšā turot kādu referenci, – villaini jeb raksta paraugu no kādas grāmatas – domāju par to, kā to varētu valkāt šodien, kādā veidā to siet… Kad taisīju savu diplomdarbu, tā vēl bija iešana nezināmajā – toreiz manis izvēlētā reference bija kaut kas tik liels, kas apkārt esošajiem šķiet svēts. Tomēr “SKARULE” nemēģina stilizēt tautas tērpus, un šīs atsauces es izmantoju vairāk, lai sazemētos un atcerētos, no kurienes nāku. Mana pietuvošanās tradicionālajam notiek vairāk caur individuālo un personisko – tiecos apiet dekoratīvo un pievērsties patiesajam. Kam tādam, kas spēj rezonēt ārpus valodu un kultūru barjerām.
No intervijas “Sazobē ar ceriņiem: būt patiesai pret procesu ir vienīgais nosacījums”
Titulbilde: Romāns Korovins, darbi no personālizstādes “Nomirsim kopā”, par kuru viņš 2025. gada 23. maijā saņēma Purvīša balvu
