Katastrofa kā izrāde
Saruna ar Artūru Virtmani, kura personālizstāde “Pastorāle” skatāma Čehova teātra galerijā līdz 2. februārim.
Šonedēļ noslēdzas Artūra Virtmaiņa “Pastorāle” – laikmetīgās mākslas izstāde pašspēlējoša uzveduma formā, kas četrus mēnešus bija skatāma Čehova teātra galerijā Vecrīgas sirdī. Darbs apkopo vairākus Virtmaņa mākslas caurviju motīvus – tas ir objektorientēts performatīvs notikums, kas apliecina entropijas estētisko spēku un materializē “tagadnes melnumu”, kurā itāļu filozofs Džordžo Agambens saskatīja laikmetīguma kvintesenci.
Atsaucoties galerijas aicinājumam reflektēt par Mihaila Čehova teātra 142. sezonas vadmotīvu – mīlestības tēmu –, Virtmanis savu darbu radījis kā atzīšanos mīlestībā katastrofai, kas ir kļuvusi par mūsdienu pasaules normālstāvokli. Sarunā mēs šķetinām “Pastorāles” mākslinieciskos un filozofiskos pavedienus Artūra Virtmaņa radošās prakses plašākā kontekstā, spriežam par mākslas spēju glābt pasauli, kā arī apceram vizuālās mākslas un teātra sinerģijas potenciālu vairot sabiedrības interesi par laikmetīgo kultūru.
Kāpēc šajos nemierīgajos laikos tu nolēmi pievērsties pastorālei – mākslas žanram, kas tradicionāli iemieso mierpilnu idilli?
Tieši vakar, nākot uz mājām pēc izstādes tehniskās apkopes, ko veicu ik pēc dažām dienām, pieķēru sevi pie domas, ka “Pastorāle” ir ļoti veiksmīgs nosaukums, jo tas piešķir plašu telpu interpretācijām, kuras, manuprāt, dodas ļoti skaistā virzienā. Tur ir kaut kāds romantiskais aspekts. Mēs ņemam par atskaites punktu idealizētu pasauli. Un man ļoti patīk tevis citētā Džordžo Agambena doma, ka laikmetīgs ir tas, kurš spēj rakstīt, iemērcot spalvu tagadnes melnumā. Šeit saskaņa ar izstādi ir pat ļoti burtiska, jo telpu piepilda “melnais sniegs” – materiāls, kas ļoti skaisti strādā pats par sevi. Starp citu, šodien satiku uz ielas cilvēku, kurš teica “man ļoti patīk tie tavi melnie tauriņi”.
Cita asociācija būtu pelni.
Arī pelni, protams – ļoti ietilpīgs simbols. Ja skatās uz maniem iepriekšējiem darbiem, tostarp uz izstādes plakāta zīmējumu, tur ir ļoti daudz ogles. Un pelni jau arī ir oglekļa paveids. Ogleklis ir interesants ar to, ka tas ir sadalīšanās gala produkts, kas tālāk vairs nesadalās. Šis oglekļa motīvs, kas iet cauri maniem darbiem, arī piešķir kontekstu “Pastorālei”. Tā izstādes plakātzīmējums ir veidots pirms gadiem desmit, domājot par kataklizmām un vētrām dialogā ar grafisko tradīciju, kas saistās ar romantisma literatūru. Būtībā tā ir vinjete, kas attēlo bezgalīgu, nevaldāmu virpuli. Mēs mērcam spalvu šodienas tintē un strādājam ar ainavu, kas ir apkārt mums. Un tā ir diezgan baisa.
Artūrs Virtmanis. Tumšā vinjete. Papīrs, ogle. Personālizstādes “Pastorāle” plakāts
Vai tas nozīmē, ka tradicionālā pastorāle tās idilliskajā veidolā ir beigusies uz neatgriešanos?
Manuprāt, cilvēce vienmēr ir dzīvojusi apokalipses gaidās. Arī ideālā pasaule, ja iedomājamies to kā tādu diorāmu, kur mūžīgi zied puķītes un spīd saule, reāli nekad nav pastāvējusi. Es pieņemu, ka arī laikā, kad pastorāle bija prominents žanrs mūzikā un vizuālajā mākslā, tā bija eskeipisma forma. Mani interesē šis eskeipisms. Man liekas, ka vienas no fundamentālām cilvēka tiesībām ir tiesības aizbēgt – right to escape.
Arī šajā darbā, lai gan tas attēlo kaut ko, kas izskatās draudīgi, ir skaistuma aspekts. Man viena nepazīstama sieviete teica, ka viņa uz šo darbu skatās kā uz uguni kamīnā vai ugunskurā, ka viņu pilnīgi hipnotizē piruetes, ko vij tie melnie pelni. Šis meditatīva skaistuma aspekts ir raksturīgs pastorāles žanram kopumā.
Ar hipnozi var asociēt arī gaismekli, kas izstādē līdzīgi svārstam šūpojas vētrā. Tas rada domu, ka katastrofa mūs valdzina, hipnotizē, apbur. Slavojs Žižeks savā latviski tulkotajā grāmatā “Par vēlu atmodai” raksta par katastrofas perverso normalitāti mūsdienu pasaulē – pandēmija, klimata krīze, asiņainie kari un citas katastrofas stiprina cita citu un liek mums pastāvīgi pielāgoties vispasaules ārkārtas stāvoklim. Jautājums tev: kur šajā visā rodams skaistums un valdzinājums? Citiem vārdiem, kā katastrofa kļūst par estētiskās baudas objektu?
Šeit mēs varam atsaukties uz Frīdrihu Nīči. Darbā “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” viņš ļoti skaidri apraksta grieķu traģēdijas mehānismu un jaudas avotu. Tu vienlaicīgi gūsti gan apolonisko, gan dionīsisko pieredzi. Tev ir koris, ko Nīče sauc par dzīvu mūri, kas sargā no uzbrūkošās realitātes. Koris rada tev ekstātisku pārdzīvojumu un tu izdzīvo traģēdiju, tanī pat laikā baudot to estētiski it kā no malas. Teiksim, atrodoties reālas katastrofas zonā vai vētras iekšpusē, es nedomāju, ka tev ir iespēja izbaudīt to estētiski. Varbūt, ja tu skaties pa logu un ārā plosās vējš, tas ir skaisti. Bet brīdī, kad tev to logu izsit, viss skaistums pazūd. Un tas ir mākslas darba pārākums pār realitāti. Māksla mums dod distanci, lai izdzīvotu un modelētu šīs situācijas savā prātā. Būtībā labs mākslas darbs ir dzīves patiesības simulators. Un tas ir mākslas spēks. Tu vari izdzīvot kaut ko, to izbaudot arī estētiski. Kamēr realitātē, protams, viss ir daudz brutālāk. Un mēs zinām, ka mākslas darbi palīdz sagremot realitāti. Tā ir dīvaina lieta. Angliski tas skan: world aestheticised is also world anesthetised – estetizēta pasaule ir anestezēta pasaule. Estētika kā anestēzija! Un tas labi sasaucas ar eskeipismu. Manuprāt, anestēzija, ko sagādā mūzika, kino, literatūra, vizuālā māksla… ir viens no cilvēces lielajiem sasniegumiem.
Artūrs Virtmanis. Augšāmcelšanās blūzs, 2015. Cēsu mākslas festivāla izstāde “Tālas noskaņas zilā vakarā”. Meteoroloģiskās zondes, audums, tīkli, troses
Paplašinot sarunu viņpus (an)estētiskās dimensijas, vai tu tici mākslas spējai motivēt un mobilizēt mūs tam, lai novērstu iespējamās nākotnes katastrofas?
Man liekas, ka nekas nevar glābt cilvēci. Tādā ziņā, ka nav neviena spēka, kas varētu kaut kā pagriezt to mašinēriju, kas ir mūsu civilizācija, kādā citā virzienā. Ja gadījumā mūsu ceļš ved caur kariem, pandēmijām un līdzīgām katastrofām, tad tas ir tas ceļš, kas mums ir jāiziet. Un tad, kad mēs nonāksim tanīs šausmās, tās būs tas, kas mūs atmodinās un liks mums darboties savādāk. Nevis mēģinājumi kaut ko modelēt. Protams, ka mākslas darbs var pievērst uzmanību problēmai vai kā tamlīdzīgi. Es nedomāju, ka tas var kaut ko fundamentāli mainīt.
Ir tāds krievu teiciens: “Kamēr pērkons nespers, mužiks krustu nepārmetīs”. Es vienkārši neticu cilvēces spējai atteikties no visa tā, kas mums ir dārgs un patīkams. Manuprāt, šāds pavērsiens var notikt tikai tad, kad reāli vairs nav variantu. Bet šobrīd vēl ir ilūzija, ka varianti ir.
Dramaturgs un režisors Adams Donens lasa savu tekstu “Autora atvadas” (“Author’s Farewell”) Artūra Virtmaņa personālizstādē “Pastorāle”
Tāpēc “Pastorāle” drīzāk ir darbs par mūsu apziņas spēju pārveidot realitāti caur uztveri. Un tā spēja ieraudzīt skaisto katastrofas tumšajā virpulī, ir tā spēja, kas mums ļauj izdzīvot un darīt labas lietas pasaulē, un radīt. Redz, kas ir interesanti. Tad, kad kāds izskrien ar pistoli uz ielas un apšauj cilvēkus, tas ir viens stāvoklis. Mēs kā sabiedrība zinām, kā mēs vērtējam tādas situācijas. Tad, kad virpuļviesulis uz ielas iegriež un nogalina dažus cilvēkus, mēs skatāmies uz to savādāk. Un ir dažādi veidi, kā to interpretēt. Arī uz šāvēju var skatīties kā uz dabisku katastrofu, jo galu galā mēs bieži vien piemirstam, ka cilvēks arī ir daba. Mēs neeksistējam ārpus dabas. Bet tāds pasaules skats, protams, varētu tikt uzskatīts par bīstamu, jo tas noņem no cilvēka jebkādu morālu atbildību, liek viņu atzīt par daļu no dabas stihijas. Un, tāpat kā dabā pūš vējš un uznāk slikts laiks, lūk, arī cilvēkam uznāca “slikts laiks”, un viņš izdarīja šitā. Mākslinieku privilēģija un vienlaikus posts ir tas, ka mākslas darbi diezgan brīvi operē ar visām šīm lietām. Un mākslas darbiem nav jābūt viennozīmīgiem. Mākslas darbu skaistums, un arī “Pastorāles” skaistums ietver biezu slāni nenoteiktības, kas dod darbam elpot un dzīvot un tikt interpretētam dažādos veidos. Un dažādi iedarboties uz cilvēkiem un uz pasauli.
Vai mākslinieks ir atbildīgs par šīm interpretācijām? Es domāju, ka nē. Mākslinieks ir atbildīgs galvenokārt sevis priekšā, savas misijas priekšā. Es nedomāju, ka ir jēga no mākslinieka, kurš ir negodīgs pret sevi. Vivjena Vestvuda skaidri un gaiši pateica, ka ideja par demokrātisku mākslu ir pilnīgi absurda. Brīdī, kad mēs tai noticam, sākas sūdīga māksla. Mākslinieki, Vestvuda saka, ir atbildīgi tikai savā priekšā. Māksliniekam ir jābūt autentiskam tikai pret sevi pašu. Tas ir viņa uzdevums sabiedrībā, kur visi pārējie patiesībā pakārtojas kaut kādiem citiem mērķiem. Mākslinieka uzdevums ir būt tai “autentiskai būtnei” un tādā veidā uzturēt sabiedrības veselību. Mēs visi esam, gribot negribot, konjunktūristi tādā ziņā, ka mums visiem ir jāiekļaujas sistēmā, lai mēs spētu veiksmīgi funkcionēt. Mākslinieka uzdevums ir operēt ārpus sistēmas – domāt neatkarīgi, darīt lietas, kuras nav visiem pieņemamas un tā tālāk.
Katastrofas valdzinājuma ideju tu risināji arī savā 2023. gada izstādē “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” LatvijasNnacionālajā mākslas muzejā. Kas tieši baro šo tavu interesi?
Mani vienmēr ir interesējuši entropiskie procesi. Nevis tāpēc, ka man patiktu destrukcija, bet tāpēc, ka entropiskajā procesā rodas cita veida skaistums. Tiek noārdītas kaut kādas lietas, tas process ir neparedzams un ļoti grūti imitējams. Tas attiecas uz estētiku, uz jēgu dekonstrukciju un jaunu jēgu veidošanos. Entropija caurvij visus mūsu realitātes aspektus – mūsu ķermeņi noveco, mājas noveco, muzeji noveco. Izstādes “Psihopomps” tekstā bija minēts, ka es domāju par muzejiem, mūsu “dižajiem muzejiem”, un par to, kādi tie izskatīties, kad gulēs gruvešos. Līdzīgi kā guļ gruvešos sengrieķu kultūra, ko mēs atzīstam par skaistu tieši gruvešu formā. Varbūt, ja mēs ieraudzītu grieķu tempļus un amfiteātrus to sākotnējā veidolā, tie mums liktos nenormāli kičīgi. Bet tagad mēs to visu redzam kā baltu, augstu kultūru tieši tāpēc, ka tā ir izgājusi cauri ļoti intensīvam entropiskam procesam.
Tāpēc es gadiem ilgi esmu strādājis ar trausliem, gaisīgiem materiāliem, veidojot darbus, kas izvēršas laikā. Kā, piemēram, mana instalācija “Augšāmcelšanās blūzs” ar pašiznīcinošām meteoroloģiskām zondēm Cēsu mākslas festivālā. Vai arī nogrimis kuģis, kas pārvēršas par karuseli festivālā “Survival Kit 8” 2016. gadā.
Tu dēvē savus darbus par “pašspēlējošām vidēm” (self-performing environments). Ja vide spēlē jeb performē pati sevi, kā tas iespaido tevis kā autora lomu? Konkrēti: vai “Pastorāle” kā pašpēlējoša vide, tavuprāt, pārņem no tevis daļu tās radošās aģences, ko ierasti ekskluzīvi piedēvē māksliniekam?
Zini, galu galā es šajā jautājumā esmu tradicionālists. Mēs zinām, ka Vermērs glezniecībā izmantoja camera obscura. Darba instrumenti un triki, ar kuriem radīt mākslu, šodien ir daudz sarežģītāki, bet es nedomāju, ka tas maina principu. Es esmu uzgleznojis ainavu, bet šajā gadījumā ainava ir kustīga – tā ir sava veida mašīna. Es arī attēlu dēvētu par mašīnu, kas ģenerē jēgas un interpretācijas. Un “Pastorāle”, man liekas, ir tieši tas pats gadījums, vienkārši tehnoloģijas klātbūtne te ir intensīvāka.
Artūrs Virtmanis. Izgaist fantāzijā, 2021. Papīrs, ogle
Gan pašspēlējošās vides jēdziens, gan Čehova teātra galerija, kurā “Pastorāle” tapusi, aktualizē skatuves mākslas kontekstu. Kā tu redzi savas prakses attiecības ar teātri?
Kad es 90. gados mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā, pasniedzēji mēdza lietot vārdu “teatrāls”, lai kritizētu, viņuprāt, neveiksmīgus studentu darbus. Es sapratu, ko viņi ar to domā, taču tai pat laikā mani vienmēr ir interesējis teatrālais mākslā. Un mēs varam runāt par izrādes sabiedrību kā tādu, no kuras, es domāju, mēs nekad neesam izkāpuši. Tā trajektorija ir tikai palikusi intensīvāka: ekrāna klātbūtne dzīvē ir simtkāršojusies, salīdzinot ar sešdesmitajiem gadiem, kad Gijs Debors publicēja grāmatu “Izrādes sabiedrība”. Un no tāda viedokļa, ja es kā mākslinieks strādāju izrādes sabiedrībā, es pieļauju, ka manam darbam ir jāaktualizē tās pašas dziņas, tie paši impulsi, kurus sabiedrība un cilvēki atpazīst un uz kuriem viņi reaģē.
Kā izstādes veidošana teātra paspārnē ir iespaidojusi tavu radošo procesu?
Šis darbs ir radīts konkrētai vietai, tas ir daļa no teātra teritorijas. Man patīk ideja strādāt teātra paspārnē. Mani vienmēr kā zināms atskaites punkts ir interesējusi Vodeviļas ēras skatuves māksla, ko var uzskatīt par lētas masu izklaides paraugu. Tā sastāv no mūzikas, cirka mākslas elementiem, dažādiem trikiem, burleskas. Un mani interesē šī kičīgā Gesamtkunstwerk ideja, tāpēc savos darbos es apvienoju skaņu, video, zīmējumus, performanci utt. Mani ļoti piesaista nestabilā teritorija starp augsto mākslu un prastu izklaidi. Ieejot tajā no augstās mākslas puses, var atrast ļoti interesantas lietas. Uzburt kaut ko neparastu, kaut ko uz naža asmens.
Izstādes “Pastorāle” skats Čehova teātra galerijā. Kadrs no videodokumentācijas
Man patīk ideja par teātra galeriju, jo vizuālā māksla, scenogrāfija un literatūra ir integrāla daļa no tā, kas ir teātris. Un Čehova teātra galerijas idejā veidot darbus, kas ir dialogā ar repertuāra tēmām, ir tāda vitāla saite. Ņemot vērā manu interesi par teātrālo mākslā, man šī ir pareizā vieta.
Ņemot vērā, ka šīs Čehova teātra sezonas tēma ir mīlestība, man bija interesanti pastorāles un katastrofas ideju attīstīt dialogā ar mīlestības ideju, jo mēs zinām, ka mīlestība var būt arī ļoti destruktīvs spēks. Tā ir vēl viena stihija, par ko mēs nevaldām. Un tas haoss un virpulis, ko mīlestība var radīt, kaut kādā ziņā ir veids, kā “Pastorāle” apspēlē šo ideju. Vēl viens aspekts, kam es gribu pievērst uzmanību, ir tas, ka mūsu iekšējās drāmas un katastrofas bieži vien mūs ietekmē intensīvāk un dramatiskāk nekā ārējie notikumi. Tai pat laikā skatītājs redz šo virpuli no ārpuses, aiz stikla. Tur ir tas zvēru dārza moments – tu zini, ka lauvas ir bīstamas un nekontrolējamas, bet tu esi aiz stikla, drošībā. Un tas arī ir grieķu traģēdijas apoloniskais moments. Katastrofa kā izrāde, kur galvenais varonis ir vērotājs.
Galerijas atrašanās vieta Vecrīgā pavērusi “Pastorāli” netipiski plašai un daudzveidīgai auditorijai. Kā, tavuprāt, šis urbānais konteksts maina cilvēku mijiedarbību ar laikmetīgo mākslu?
Ja cilvēks apzināti iet uz muzeju, izstāžu zāli vai galeriju, lai mijiedarbotos ar laikmetīgo mākslu, tā ir viena situācija. Šis ir pilnīgi cits gadījums. Tu vienkārši ej pa ielu un tavu uzmanību piesaista kaut kas neparasts. Kopš izstādes atklāšanas pie galerijas esmu dzirdējis ļoti dažādus vērtējumus. Viens ir tāds viegli noraidošs – ā, nu laikmetīgā māksla! Bet cilvēki uzreiz atpazīst, kas tas ir. Citi atkal man vairākas reizes nāca klāt un prasīja, kas tas ir. Un tad es viņiem jautāju: kā jums šķiet? Un tad viņi tā: ...māksla. Jo tur ir kaut kas nesaprotams. Un tad tā ir māksla. Un tā šie cilvēki, kuri varbūt nekad nav nonākuši laikmetīgās mākslas tempļos, uz mirkli tai pieslēdzas. Tas, manuprāt, ir kruti.
Izstādes dokumentācijas video