«Cik skaisti tie izskatīsies, kad sabruks»
Saruna ar Artūru Virtmani, kura izstāde “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja Kupola zālē līdz 11. februārim.
Pasaule ir trausla. Mūsu plāni un cerības ir trauslas. Tie ir atkarīgi no kulinārijas kaislībām otrā kontinenta malā vai diktatora ļaunās gribas kaimiņvalstī. Tie ir atkarīgi no dabas procesiem, kurus, neraugoties uz gadiem ilgiem novērojumiem, mēs pilnībā neizprotam. Un šajā trauslajā pasaulē ir tikpat trauslas izstādes. “Es mēģinu radīt entropisku teātra izrādi, kas sastāv no ļoti nestabiliem un īslaicīgiem attēlu konglomerātiem, kuru mirklīgā stabilitāte – tikai izstāžu telpas sienu kontekstā – neviļus norāda uz eksistences trauslo un pārejošo dabu,” tā savu izstādi M E N galerijā Ņujorkā 2018. gadā pieteica latviešu mākslinieks Arturs Virtmanis.
2023. gada novembra beigās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē viņš atklāja savu telpisko daudzdaļīgo instalāciju “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”. Psihopomps ir mītiska būtne, kas pavada mirušo dvēseles no šīs pasaules uz aizsauli. Izstādē mākslinieks, izmantojot dažādas, bet visai trauslas tehnikas un materiālus, kā arī iesaistot darbībā skatītājus, modelē savu priekšstatu par kādu liela mēroga katastrofu un iespēju to piedzīvot kā unikālu performanci, kur drūmais un melanholiskais saplūst ar sapņaino un ekstātiskāko.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Ekspozīciju pavadošajā tekstā lasāms: “Jebkura sistēma, atstāta pašplūsmai, laika gaitā tiecās uz haosu: siltuma enerģija izkliedējas, bioloģiskie organismi iet bojā, sabiedrības sabrūk. Telpa un vide kā mākslas objekts un performatīvs notikums ļauj skatītājam piedzīvot uzburtas apokalipses ainas kā patiesi īstas un vienlaikus izbaudīt tās estētiski kā vērotājam no malas. Projekts neaktualizē kādu konkrētu dabas, vides, tehnoloģisko vai sociāli politisko kataklizmu, bet drīzāk katastrofas ideju kopumā.”
Artūra Virtmaņa vārds ir pazīstams tiem, kas seko līdzi Latvijas laikmetīgās mākslas norisēm. “Virtmaņa mākslā nesaraujami savijas literatūra, metafizika, mākslas vēsture, mistika, fantāzija, zinātnes teorijas un popkultūra, veicinot daudznozīmīgu viņa darbu lasījumu,” tā Arterritory.com par viņu rakstīja 2022. gadā.
Dzimis 1971. gadā un vairāk nekā 20 dzīves gadus pavadījis Ņujorkā, aktīvi piedaloties turienes mākslas dzīvē. Kopš 2012. gada viņš veiksmīgi izstādījies arī Latvijā, un laikā, kad pandēmijas migla nolaidās pār pasauli, viņš atgriezās Rīgā. Protams, Amerikas pieredze viņam devusi ļoti daudz, arī savveida melanholisku vai filozofisku distanci, no kuras viņš raugās uz apkārtējo pasauli. Tikpat daudz viņu šai kontekstā iespaidojušas dzejas un filozofijas grāmatas. Ir vēl kāda dāvaniņa no Amerikas – savā runā Artūrs bieži izmanto angļu valodas vārdus vai frāzes. Mēs esam teju kaimiņi, un, dodoties uz tikšanos ar Artūru, man jānoiet vien divi kvartāli. Dzīvoklis - darbnīca, ko viņš īrē, atrodas tieši pretī galerijai un kafejnīcai “Istaba”. Pie sienas telpā, kur sarunājamies, piestiprinātas neskaitāmas skices – ar ogli zīmētu cilvēka galvaskausi dažādos rakursos. Alas, poor Yorick! No bluetooth skaļruņa klusi skan kaut kas līdzīgs alternatīvajam kantrī.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Līdz kuram datumam skatāma Tava izstāde?
Izstāde ir līdz 11. februārim… Šobrīd aptuveni puse tās norises laika ir pagājusi. Vispār vajadzētu tagad atkal aiziet, apčubināt. Tu zini, man tās izstādes ir tādas, kur kaut kas vienmēr nokrīt vai kaut kas saliecas, man jāpiepumpē lodes, jo tās lēnām izlaiž gaisu, kaut kāda entropija visu laiku notiek (abi smejas). Man laikam visas izstādes tādas, ka, ja es tās iekārtotu un reāli pazustu, tad uz beigām viss izskatītos ļoti stipri savādāk.
“Orbītai” arī ir līdzīga pieredze. Kad mēs turpat, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā piedalījāmies Purvīša balvas kandidātu izstādē, mums puse no objektiem bija dažādas interaktīvas lietas. Bija jāskrien uz muzeju teju katru trešo dienu, lai kaut ko salabotu, jo visu laiku bija iespaidīga apmeklētāju (īpaši skolēnu) plūsma. Taču mūsējā ekspozīcija sākotnēji bija iecerēta tādai… normālai galerijas intensitātei.
Nu jā, pareizi, jo galerijās ierasts, ka cilvēki pamatā nāk uz atklāšanu. Pēc tam, ja netiek organizēts kaut kas īpašs, tad dienas laikā ir tikai daži apmeklētāji. Bet uz muzeju, un īpaši uz Purvīti, plūsma ir nonstopā. Es pirmās nedēļas laikā vēroju, kas un kā nāk – pamatā tās ir skolēnu ekskursijas un grupas. Lielākoties viņi vienkārši tikai izskrien cauri, viņiem pofig. Varbūt reti kuru kaut kas uzrunā, bet vispār izskatās, ka viņiem ir dziļi vienalga. Viņi savā starpā vienkārši ķircinās, skraida un viss.
Vai Tu domā, ka agrāk bija ciādāk? Tas pats, ne?
Jā, tas pats. Es vienkārši vairs neatceros – kad es mācījos skolā, man interesēja tā māksla vai neinteresēja...
Tev droši vien interesēja.
Nu kā kurā brīdī. Bet es noteikti gribēju būt arhitekts. Nezinu, kāpēc mēs gājām tieši uz arhitektu izstādēm, bet mani mamma veda. Un man ļoti patika maketi. Tas ir tāds dollhuse, būtībā! Meitenēm ir reāls dollhuse, bet puikām… Neatceros, kurā muzejā bija tas makets, kur viņi pagrīdē drukāja avīzi “Cīņa”…
Varbūt tas bija Ļeņina memoriālais dzīvoklis - muzejs Cēsu ielā?
Varbūt, un tur bija makets - konspiratīvais dzīvoklis, kur tu varēji starp sienām redzēt, kas tur notiek. Un tas bija super interesanti. Man joprojām patīk tie maketi.
Skats no izstādes “(10 000) melanholijas šķautnes” Rīgas Mākslas telpā, 2012
Tu diezgan bieži tos izmanto. Arī pirmajā personālizstādē “(10 000) melanholijas šķautnes” 2012. gadā. Toreiz tu vēl dzīvoji ASV.
Jā. Tur bija pilns ar maketiem. Zini, tā brīvība, kas ir maketā… Maketā var jebko uztaisīt.
Tu vari dabūt jebkādu mērogu. Man vispār patīk lielas lietas taisīt. Maketi ir maziņi, bet tomēr tu tos uztver kā lielus. Tas ir tāds interesants šiftiņš, kas notiek galvā.
Makets ir sava veida telpiskā idejas kvintesence. Idejas embrijs.
Embrijs, jā. Bet tā nav vienkārši skice, tur ir vēl tāds savs skaistums, dažreiz maketā vari dabūt to, ko realitātē nekādi nevari. Gandrīz vai tāds ideal state jebkuram objektam. Piemēram, tā notika arī ar lidmašīnu, kura stāv tagad pie muzeja – kā daļa no izstādes. Es uztaisīju to maketā, un izskatījās satriecoši. Lielajam ir savs skaistums un iespaids, bet tas nekad nav tas pats. Pat tad, kad baigi precīzi palielina. Makets vienmēr ir kruts, pēc tam tā realitāte vienmēr ir down the hill.
Ļidmašīnas makets izstādei “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Papīrs vai kartons, kurus Tu izmanto maketos, dažreiz piešķir vēl tādu drusku komisku dimensiju. Piemēram, pieminētājā 2012. gadā izstādē tev bija “mūžīgā uguns”, uztaisīta no papīra… un tas uzreiz ir pilnīgi cits iespaids.
Tur pēkšņi paradās tā butaforija, tas iluzorums, joks kaut kādā ziņā, vai ne?
Un aeroplāns pie muzeja. Tas ir gan traģisks, gan kaut kādā veidā… romantisks.
Tā arī ir domāts. Pat ja “romantisks” varbūt ir sūdīgs vārds mūsdienu mākslas kontekstā. Lidmašīna it kā ir tāds industriāls objekts. Nokritusi lidmašīna… Tā asociatīvi šķiet, ka tajā ir diezgan daudz visa kā.
Varbūt tā romantiskā sajuta nāk arī no trausluma. Šī lidmašīna nav uztaisītā no kaut kāda aviācijas titāna. Romantiskas lietas parasti arī ir tādas… nedaudz trauslas.
Tas arī ir iemesls, kāpēc man baigi patīk tie papīri un kartoni. Tieši tādēļ, ka tur ir tas trauslums, tur ir arī kaut kāda nevainība. Tas papīrs nepretendē ne uz kādu, teiksim…
Mūžību…
Jā, nepretendē uz mūžību. Tur nav tās pompozās mākslas klātbūtne: “I’m working for eternity”. Patiesībā tieši pretēji: tu redzi, cik tas viss ir gaisīgs. Tāpēc es arī izstādē, poētiskajā tekstā, kas tur slīd pa ekrānu, rakstu par muzejiem – cik brīnišķīgi tie izskatīsies, kad būs sagruvuši. Ne jau tāpēc, ka kaut kāda vaina ir mūsu muzejiem. Bet jautājums ir par to, cik ilgi mēs paredzam mūsu kultūras pastāvēšanu šajā formā? Divsimt gadi, četrsimt gadi, divi tūkstoši? Nu pat ja tie ir, teiksim, divi tūkstoši gadi, kas liekas nereāli... Kas mums ir saglabājies no tā, kas bija 2000 gadu atpakaļ? Kaut kādas pilsētu drupas, paliekas. Dažas mājas ir, vairāk nekā īsti nav, kaut kādas šķembas, kaut kādas dažas skulptūras, vai ne? Teiksim, ja mēs paraugāmies piecus tūkstošus gadus atpakaļ, nu tad ir piramīdas. Burtiski dažas. Ja desmit tūkstoš gadus atpakaļ, varbūt ir kāds viens artefakts. Un viss.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Ja mēs sākam runāt par “izzudušām lietam”... Tu šajā izstādē izmanto tādu īpašu un jau diezgan retu materiālu, kurš saucas pergamīns.
Tas ir vienkārši materiāls, kuru iegūst, piesūcinot kartonu ar naftas bitumenu. No veciem laikiem to lieto kā hidroizolācijas materiālu. Tas ir nenormāli vienkāršs materiāls, papīrs kā papīrs, tikai ūdens tam neko nespēj izdarīt. Tāpēc tas var “dzīvot” arī ārā. Un man tas patīk, tur ir tā smarža – slēpju darva, kaut kas no seniem laikiem. Man tas atgādina vecās rūpnīcas, kaut ko tādu.
Bet, kad meklēju šo materiālu izstādei (man vajadzēja diezgan lielu daudzumu), izrādījās, ka tas vairs nav pieejams. Nekur nav. Apzvanīju visu Latviju, visus būvmateriālu veikalus – nu nav vairs. Pēdējā vieta, kur to ražoja, bija Baltkrievijā, bet Baltkrievija ir ciet. Celtniecībai tagad ir arī labāki materiāli, bet šis bija nenormāli lēts. Kādreiz 20 metru rullis maksāja kādus piecus eiro. Par tādu cenu nekā līdzīga nav. Beigu beigās es tomēr to atradu Dobelē – tur viena palete stāvēja, tāda nošļukusi, aiz būvmateriālu veikala, vienkārši stāvēja ārā. Tad es to arī nopirku – vēl par veco cenu. Paskaties…
(Iedod gabalu pergamīna).
O, tāds ar reljefu!
Tur jau ir tā lieta – tas formāli ir ļoti skaists, ja tu uz to skaties kā uz materiālu ar estētiskām īpašībām. Ļoti skaists! Ja mēs to ieraugām būvmateriālu veikalā, mēs to tā neuztveram. Bet reāli – tur darvas lāsumi, faktūra. No pergamīna var taisīt trīsdimensionālus objektus, jo liecas mīksti un tur formu. Bet, tā kā ir piesūcināts, lielos izmēros nespēj sevi noturēt, lēnām lūst, formas lokās, no sava smaguma vienkārši sabrūk.
Arī sava veida entropija.
Jā, jā. Un arī tas materiāls pats ir izzūdošs. Varētu nosaukt to par grimstošās Atlantīdas daļu, vai ne? Tā entropija, tā izzušanas ideja, tā laika klātbūtne un kaut kāds pasaules trauslums, tas viss jau ir pašā materiālajā līmenī un, patiesībā, visa šī izstāde ir uzlocīta no tā papīra. Tur viss ir tāda butaforija, atklāta butaforija.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Bet tavā izstādē kā materiāls izmantots arī zelts – mākslīgais zelts.
Zini, tās vienkārši ir emergency blankets, termālās segas. Un te ir vairāki stāsti, kas “sasienas kopā”. Tām segām viena puse ir sudraba un otra – zelta. Tā no vienas puses dzesē (ja tu to uzliec pret ķermeni) un no otras puses silda, jo tā atstaro ķermeņa siltumu atpakaļ. Un, tā kā izstādes tēma ir katastrofas, tad pētot vizuālos materiālus, kas atrodami internetā, pamanīju, ka ļoti bieži katastrofu kontekstos parādās cilvēki, kas ietinušies zelta segās. Visi tie bēgļi, kuri izvilkti no jūras, vai kaut kādi pārkarsuši vai pārsaluši cilvēki – visur viņi ir tajās zelta sedziņās, un ir tāds baigi skaistais kontrasts… Nu kā… nosacīti skaistais.
Mēs tagad runājam par skaisto tajā, kur burtiski nekā skaista nav. Tās ir traģēdijas, kur reālu cilvēku dzīves ir sačakarētas. Iedomājies pilnīgi nopostītas ainavas, viss ir pelēks, tumšs, kaut kādi dubļi, un tur tie zeltainie cilvēki. Un tas kontrasts ir tik skaists, ka kaut kā ļoti mani uzrunāja. Tur ir teju tāda tā kā metafora par dievišķo… Zelts mākslā, ikonās, piemēram, pārstāv kaut kādu garīgo dimensiju. Šeit ir landscape of devastation, bet tur iekšā ir tās dzīvās būtnes, ietinušās zeltā, kas tumsā atspīd, un kaut kas tur ir ļoti skaists.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” atklāšanas
Savā izstādē tu arī runā par to, kā pārdzīvot katastrofu, kā uz to skatīties.
Reāli man jau nav nekā, ko piedāvāt, ko mēs visi jau tāpat nezinātu. Man nav nekāda tāda noslēpuma, ko es pēkšņi varētu atklāt cilvēkiem, un tad viņi varētu teikt: “O! Mēs tagad pēkšņi kaut ko zinām”. Pastāv kaut kāds tāds plīvurs, veil of illusions, aiz kura kaut kas notiek, un mēs kaut ko redzam. Mēs mentāli mijiedarbojamies ar to estētisko pasauli, bet patiesībā aiz tās nestāv nekāda recepte vai noslēpums. Vienīgais, ko es varu piedāvāt, ir ieraudzīt caur to vieglumu un caur to nematerialitāti šīs pasaules iluzoro, zudīgo, trauslo dabu un tad, vienlaicīgi, ieraudzīt skaistumu arī tajās lietās, kas varbūt ir briesmīgas. Un tad skaistums kaut kā palīdz asimilēt tās briesmīgās lietas, pieņemt tās un, galu galā, izdzīvot.
No vienas puses var teikt: “Nu ko mēs te estetizējam visu?” Bet mākslā, būtībā, tā estetizācija notiek visos līmeņos, pat tā saucamajā trash-art’ā vai ugly-art’ā. Visur jau tā ir, tikai dažāda. Un var teikt, ka estetizācija darbojas arī kā anestēzija. Skaidrs, ka nevari visu mūžu pavadīt zem anestēzijas, bet ir brīži, kad baigi vajag.
Kad mēs runājam par kaut kādām katastrofām, tad parasti ir runa par lielu mērogu, par lietām, kuras individuāli cilvēks nekādi nevar ietekmēt. Vienīgais, viņš var izvēlēties, reaģēt noteiktā veidā uz šādām situācijām. Šinī gadījumā, mans piedāvājums būtu pārvērst iespējami traģisko pieredzi par ekstātisku pieredzi. Tādā veida mēs kaut kā varam pieskarties garīgumam vai dievišķajam, vai vienalga, kā mēs to izvēlamies nosaukt.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Tad tu domā, ka tas dievišķais gan rada pasaules, gan tās iznīcina. Un mēs esam vērotāji?
Spriežot pēc visa, kas pasaulē notiek, tā ir. Ja mēs runājam par dievišķo, tad, ja tas ir patiess dievišķais, tas tāds ir visos aspektos. Nu nebūs tā, ka tikai viss labais būs dievišķais un tad… Tā vienkārši būtu pārāk ērta doktrīna, ka viss sliktais ir Sātans un viss labais ir Dievs. Tas izklausās kaut kā naivi un infantili. Zini, par Dievu runāt vispār… tas ir dirty business. (Smejas). Arī mākslā burtiski runāt par Dievu vai dievišķo, vai garīgumu ir tāds slippery slope.
Artūrs Virtmanis izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” tapšanas laikā 2023. gada rudenī
Bet man patīk, ka tavā mākslā vienmēr ir kaut kādas atsauces uz dzeju vai uz filozofiju. Nav tā, ka tu ilustrē kaut kādas tēzes vai citātus, vai kaut kādus sižetus. Tev tās atsauces eksistē kā papildus slāņi… Tur es arī redzu šo saiti ar garīgo. Tu vienmēr meklē kaut kādu līdzīgu domāšanu – dažādos laikmetos.
Mani darbi ir ļoti literāri, tādā ziņā, ka man bieži kaut kādi motīvi vai idejas nāk no tekstiem.
Es cenšos tos neilustrēt – jeb precīzāk, nevis es cenšos, bet es vienkārši neesmu nekāds labais ilustrators. Taču tev ir taisnība, man patiešām ir svarīgi tādi autori kā Fernando Pesoa, Emils Čorans, Pablo Neruda... un vēl un vēl. Tie teksti vijas cauri daudziem darbiem – gan kā pārfrāzēti darbu nosaukumi, gan kā pamats veseliem tematiem, veseliem cikliem. Tādā ziņā mani darbi, patiešām, ir literatūras un dzejas piesātināti.
Man nenormāli patīk, teiksim, Pablo Nerudas agrīnie sirreālistiskie dzejoļi. Tie ir tik pārsātināti, ka tu tos lasi un pazūd jēga. Tu nevari izsekot, par ko viņš vispār runā, bet valoda un tēli ir tik bagātīgi, ka tu vienkārši, pat esot apmaldījies viņos, juties tā kā pabarots, piesātināts ar kaut kādu dīvaino skaistumu. Un tas ir tas, uz ko es vizuāli tiecos – dabūt šo blīvumu. Veidojot gan tēlus, gan jēgu. Tur vienlaicīgi var sadzīvot ļoti dažādie traktējumi un idejas. Tas ir tas, uz ko es eju – vai sanāk vai nesanāk, tas ir cits jautājums.
Bet man patīk strādāt arī ar mākslas precedentiem, ar mākslas vēsturi. Un, teiksim, šajā gadījumā, vairākos līmeņos esmu veidojis atsauces uz Jozefu Boisu. Pirmkārt, uz viņa ideju par social sculpture. Šinī gadījumā tā tiek izspēlēta caur to, ka apmeklētājiem, kas atnāk uz izstādi, ir iespēja kļūt par daļu no instalācijas, apsedzoties ar to zelta sedziņu. Un tāpēc tur ir videodarbs. Tas piesaka motīvu – lai cilvēki varētu nolasīt, ka viņiem ir iespēja kļūt par daļu no šīs ainavas un piedzīvot mākslas darbu no iekšienes.
Arī karnevāla moments patiesībā ir interesants. Tas, ka vari it kā nomainīt savu identitāti uz mirkli, bet, galvenais, ka tajā nav nekā konkrēta, kas tev būtu jājūt tai mirklī.
Varbūt tas ir savveida teātris… Līdzīgs tam, kā Nīče aprakstīja “Traģēdijas dzimšanā”. Viņš raksta par kori kā traģisko sienu (tragic wall), par augstāko pārdzīvojuma formu, kur vienlaicīgi savijas apoloniskais un dionīsiskais. Dionīsiskais ir tas, ka esi ierauts iekšā mākslas darbā. Tā ir tā ekstātiskā pieredze, bet vienlaikus ir arī estētiska pieredze, kur tu uztver un novērtē formu un skaistumu – tas ir tas apoloniskais. Un te, lūk, tās savijas kopā un veido to maksimumu, kad tu vari izdzīvot traģēdiju, un tā tevi skar tā – it kā tas patiešām notiktu ar tevi, un tai pat laikā tu to vari estētiski izbaudīt. Kaut kādā ziņā tas pārspēj jebkādu tā saucamo reālo pieredzi, jo realitātē viss notiek strauji, brutāli, mēs pieredzam visu tā burtiskumā – bez iespējas kaut ko tur estētiski izbaudīt. Vai arī mēs vienkārši esam vērotāji no malas, un kaut ko uztveram vienkārši kā estetizētu notikumu.
Bet atgriežoties pie Jozefa Boisa… Viņam ir interesants stāsts, kuru daudzi gan apšauba, bet tomēr… Viņš Otrā pasaules kara laikā bija kara lidotājs. Tas laikam bija fakts, bet seko stāsts par viņa lidmašīnas notriekšanu kaut kur virs Krimas, kur viņu pārsalušu atrada vietējie zemnieki. Un, lai atsildītu, tina taukos un filcā (Boiss pēc tam regulāri savās instalācijās izmantoja filcu un taukus). Nu lūk, tur arī parādās tā nokritusī lidmašīna. Tā kā varētu teikt, ka lidmašīna, ko var redzēt muzeja priekšā, varētu būt arī Jozefa Boisa lidmašīna. Bet šī darba nosaukums I Like Catastrophy and Catastrophy Likes Me ir pārfrāzējums no Boisa performances I Like America and America Likes Me, kur viņš, satinies filcā, sarunājās ar dzīvu koijotu. Tā viena no tām papīra skulptūrām, kas redzama manā izstādē, tāda kā ietinusies figūra, ir radīta, ietekmējoties no šī konkrētā Jozefa Boisa tēla performancē. Un vēl – ja šodien Jozefu Boisu būtu jāglābj, tad viņu tītu zelta sedziņā, nevis filcā.
Interesanti, jo šo slāni es, piemēram, neuztvēru.
Nu jā, it’s not obvious, bet tas ir stāsts par to, kas ir aiz darbiem; par to, kā man tie rodas. Es gribēju, lai Jozefa Boisa gars būtu klātesošs šai izstādē.
Tev ir arī teksts, kurš redzams kā animācija uz ekrāna – arī saistīts ar šo nosaukumu.
Jā, raidījumā “Kilograms kultūras”, kur pieaicinātie cilvēki izsaka savu vērtējumu par mākslas darbiem, kāda sieviete, viena no skatītājām, teica, ka izstāde patika, bet viņa nevar piekrist māksliniekam, ka patiktu katastrofa. Protams, ka nevar piekrist, bet mana ideja ir balstīta vēlmē izprovocēt ar šo atziņu; dot iemeslu aizdomāties, jo, galu galā, patiesībā liela daļa no mūsu katastrofām ir pašu mūsu veidotas. Nav jau runa tikai par dabas katastrofām. Ir runa arī par mūsu pašu dzīves katastrofām, kas vairumā gadījumu ir mūsu pašu radītas. Karš arī ir katastrofa. Bet tā nav dabas katastrofa. Ja jau tie kari var notikt tik masīvos mērogos, tas nozīmē, ka ir kaut kāda cilvēku daļa, kurai tie, kaut kādā dīvainā veidā patīk.
Skats no izstādes “(10 000) melanholijas šķautnes” Rīgas Mākslas telpā, 2012
Bet interesanti arī, ka, teiksim tā, tavā izstāde 2012. gadā… pirms vienpadsmit gadiem, kad nebija nedz Krimas okupācijas, nedz kovida... “Izstādes formu un saturu veido mākslinieka attieksme: pretēji vispārpieņemtajam par pasauli kā par sasniegumu summu Virtmanis pasauli uzlūko kā maldus un neizdošanos,” toreiz stāstīja izstādes kuratore Inga Šteimane. Vai tev 2012. gadā bija sajūta, ka pasauli gaida kaut kādas globālas neizdošanās?
Nu tas jau laikam būtu baigi kruti, ja varētu pateikt, ka es emu mākslinieks ar kaut kādu baigo priekšnojautu… Taču tas būtu falši. Domāju, ka, vienkārši, mums katram ir kaut kādas tendences. Un mani darbos interesē tas entropiskais, melanholiskais, tas – katastrofālais.
Būtībā es daudzus gadus diezgan sistemātiski šos aspektus esmu arī pētījis. 2012. gada izstāde bija veltīta melanholijai, melanholijas idejai un tam, kā tā atklājas mākslā. Tur bija atsauces uz Dīrera slaveno gravīru “Melanholija”. Šoreiz mani interesē cita tēma. Aktīvāka, jo melanholija ir... it kā tāda pasīva... Vai ne? Tāda liriska.
Mēs ar tevi sarunājamies gada nogalē, kad cilvēki un mediji mēdz apkopot visus aizejošā gada notikumus. Ja mēs vienā vizuālā stāstā iemontētu 20 sekundes no katras katastrofas, kas šogad ir notikusi… Mēs zinām, šis ir bijis karstākais gads uz planētas ar visjaudīgākajiem plūdiem, visjaudīgākajām viesuļvētrām, ar vislielāko sausumu, vislielāko karstumu un tā tālāk. Ja visus šos aspektus saliek kopā, tad tā sajūta ir diezgan iespaidīga, lai neteiktu baisa…
Tādā ziņā šis mans darbs ir ļoti godīgs. Es runāju par to, ko es uztveru šobrīd. Tas nenozīmē, ka es baigi paredzu kaut kādu pasaules bojāeju. Pasaules bojāeju vispār ir ļoti viegli paredzēt, jo tas kaut kad tiešam piepildīsies. Paredzot bojāeju, tev vienmēr būs taisnība! (Smejas). Tam pašam Fernando Pesoa ir tāds teiciens: “Laimīgi ir pesimistisko sistēmu veidotāji! Papildus tam, ka viņi rod patvērumu tajā, ka ir kaut ko radījuši, viņi var izskaidrot vispārējās ciešanas, un vēl veiksmīgi iekļaut tajās arī sevi”. Viņš rakstīja arī par to, ka tā vietā, lai redzētu visu pasauli kā sasniegumu summu, mums vajag paskatīties, teiksim, uz savām dzīvēm, uz saviem sapņiem, uz to, ko mēs jaunībā cerējām sasniegt. Un tad izvērtēt – kā tad tas viss ir izvērties? Vai tad nešķiet, ka tās neizdevušās lietas sastāda stipri lielāku masu nekā tās, kas ir reāli ir izdevušās? Aleksandrs Lielais pakļāva visu pasauli vai puspasauli, bet uz nāves gultas tāpat jutās vīlies.
Domāju, ka tāds melanholiskais skats ir diezgan veselīgs pretmets tam pozitīvi iluzorajam, tam konsumērismam un tam visam, kas saistīts ar pakļāvēja un uzvarētāja kultu. Un visu, kas, manuprāt, lielā mērā arī baro katastrofas un tādus notikumus kā kari, gan ekoloģiskās katastrofas utt. Es patiesi ticu, ka dzeja un melanholija ir, iespējams, labākā antidote, kas cilvēkiem pieejama, lai veidotu sabalansētu, skaidru, iejūtīgu attieksmi pret pasauli.
Pēdējā laikā jūs daudz strādājat kopā ar tavu dzīvesbiedri Danielu Vētru. Viņa piedalījās arī šīs izstādes tapšana.
Šeit vispār ir daudz cilvēki iesaistīti. Toms Auniņš radīja skaņu. Videodarba veidošanā tika iesaistīts operators Krišs Apšenieks un Pēteris Tenisons, kā arī jauno horeogrāfu kurss no Kultūras akadēmijas Olgas Žitluhinas vadībā. Arī mans draugs, filmu mākslinieks Antons Ugrjumovs, producente Anna Kalnā un citi. Un Daniela, manuprāt, ir ļoti talantīga ne tikai kā vizuālā māksliniece vai performanču māksliniece, bet viņai ir dabīgs režisora talants. Viņai piemīt spēja ieraudzīt uzreiz, teiksim, visu, kas saistīts ar tēliem, kustību, ar tērpiem. Sadarbība ar Danielu mums ir bijusi ļoti produktīva. Vispār, es gan esmu individuālists, bet vienā brīdī sapratu – kad veido liela mēroga darbus, tad sadarbība ar citiem cilvēkiem ir baigi svētīga. Un esmu ļoti pateicīgs saviem draugiem un tiem cilvēkiem, kas bija gatavi piedalīties, jo bez viņiem tas viss nebūtu šādā formā iespējams.
Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras perfirmance “Against the Tragic Wall”
Tu pieminēji jēdzienu “traģiskā siena”. Jums ar Danielu bija kopīga performance ar līdzīgu nosaukumu – “Pret traģisko sienu / Against the Tragic Wall”. Tur Daniela meta šķēpus pret sienu, uz kuras tu tai mirklī zīmēji. Un tā, protams, arī ir sava veida atsauce uz performancēm, kuras kādreiz kopā veidoja Marina Abramoviča un Ulajs. Arī tajās atskaites punkts bija robeža starp bīstamo/nebīstamo, uzticēšanos/neuzticēšanos.
Ja runa ir par performances mākslu, tad šajā laukā Marina Abramoviča ir gigants. Nav iespējams viņu kaut kādā veidā apiet. Viņas izveidotā, viņas nospraustā teritorija mākslā ir tik būtiska un neatvairāma, ka, ja izmanto ķermeņu mijiedarbību, gribot negribot nonāc viņas ietekmes zonā vai viņas darbu ēnā. Bet te, protams, runa nav par kaut kādu atdarināšanu vai citēšanu…
Runājot par šo darbu, mūs interesēja radīt kaut ko, kur vienlaicīgi mijiedarbotos gan atlētiskais, fiziskais, gan poētiskais. Šo performanci realizējām divas reizes. Rīgas Mākslas telpā bija redzama pilnā versija, bet testa versija bija skatāma Pērnavā, performances mākslas festivālā. Un tur Daniela teju nogalināja mani! Pēdējā brīdī taisītie šķēpu kāti nebija līdz galam izžuvuši, un daži bija stipri savērpušies. Un ar tādiem nav iespējams precīzi notēmēt. Es performances laikā uz prožektoru izgaismotas sienas rakstu Martina Lutera Kinga frāzi I have a dream. Neko citu kā sienu, gaismas apžibināts, neredzu. Pēkšņi dzirdu Danielas kliedzienu un turpat līdzās – starp galvu un plecu – vienkārši ieduras šķēps. Ja tas būtu divdesmit centimetrus tuvāk, būtu diezgan traks iznākums, jo šķēps ir brutāls ierocis ar reāliem dzelzs uzgaļiem, tā nav nekāda butaforija.
Man šis darbs bija interesants arī tālab, ka nevienā brīdī nevarējām līdz galam izsecināt, kāds tad ir tā message. “Bet ko jūs gribētu ar to teikt?” Un ir baigi grūti viennozīmīgi pateikt, ko mēs gribējām teikt. Tur ir daudz slāņu un ir iespējamas daudzas interpretācijas.
Izmest 150 šķēpus ir smags darbs, Daniela beigās nespēja vairs nedz paskriet, nedz tos mest. Kad viss beidzas, esi pilnīgi pārguris, gatavs sabrukt turpat uz vietas. Un tas pats notika arī ar mani – zīmējot, jo vairāk šķēpu ieduras ap mani, jo grūtāk ir kaut ko parakstīt. Es uz neiespējamā robežas ložņāju starp tiem šķēpiem, mēģinot rakstīt savu tekstu, rakstot to desmitiem un desmitiem reižu. Un, ja no sākuma uz tās milzīgas baltās sienas, tragic wall, mēs varam nolasīt frāzi no Mārtiņa Lutera Kinga runas, tad, to pārrakstot desmitiem reižu (un vēl visur esošie šķēpi), teksts pilnīgi izzūd. Beigās tur neko nevar izlasīt. Varbūt te ir runa par kaut kādu totālu jēgas zudumu. Tas message vairs nav izlasāms. Un ar to tad beidzās visa tā piepūle un tieši tad ir radīts mākslas darbs…
“Bet ko jūs gribētu ar to teikt?”
Nezinu. Tā ir tāda mistērija, tāda pati kā dzīve…
Šo frāzi I have a dream tu toreiz rakstīji ar ogli. Materiālam ir liela loma tavas mākslas universā. Vai kosmosā. Jo ar to tu realizē arī diezgan kosmiskas ainavas. Melns uz melna, melnas planetārās sfēras…
Mani ir ļoti interesējis kā, piemēram, attēlot gaismu ar melno krāsu. Vai tādu objektu kā sauli – kas pati par sevi pārstāv gaismu – uzzīmēt ar melnu ogli. Un tad, protams, it kā nevilšus rodas pārdomas par Maļeviča melno kvadrātu un par viņa teoriju – par enerģiju un kaut kādu garīgumu, kas saistīts ar neredzamo. Kādu laiku zīmēju melnās sfēras, tā man ir tāda kā obsession. Dabā laikam ideālas bumbiņas nav. Varbūt tikai kaut kādā molekulārā līmenī. Mūsu planēta it kā ir lode, bet reāli tā nav ideāla lode, tāpat kā neviens cits objekts kosmosā. Tie visi ir kaut kādā veidā deformēti.
Es savulaik runāju ar Viju Celmiņu. Viņas zvaigznes, gleznas un zīmējumi, ir ļoti rūpīgi un lēnām darināti. Bet es kaut kad atklāju, ka, lietojot ogles pulveri… berot to uz papīra... Ja to nober nedaudz un pēc tam nofotografē... Taisot negatīvu attēlu, katrs ogles melnais punkts pārvēršas par baltu punktu… Un tie punkti izskatās kā tādi zvaigznāji, zvaigžņu klasteri. Un galvenais, ka tur ir tāda detalizācija, ko nekādi nevar dabūt mehāniski. To nav iespējams uzzīmēt.
Kad es viesojos pie Celmiņas Ņujorkā, viņas darbnīcā, pajokoju, rādot šo darbu fotogrāfijas: “Tu zīme šādas lietas pusgadu, bet man tas aizņem aptuveni 3 minūtes”. Uz ko viņa, protams, forši atjokoja: “Ar talantīgiem cilvēkiem jau nevar sacensties. Citam ir smagi jāstrādā, lai to pašu sasniegtu”. (Smejas).
Tā kosmiskā tēma man visu laiku velkas līdzi, kaut kāda apsēstība ar tām lodēm un debesu ķermeņiem. Un ogle ir sava veida kosmiska procesa gala produkts. Vai zini, ka ogle neizbalē? Teiksim, ja novelc uz balta papīra melnu svītru, tā vienmēr būs melna. Ja ar krāsu to izdarīsi, tā lēnām paliks pelēka, jo tur iekšā ir eļļa, kas pigmentu kaut degradē. Bet ogle pati par sevi, ja vien mehāniski nenoberž, vienmēr būs melna. Jo tā ir gala produkts.
Ir interesanti, ka oglekļa dažādās formas (ogle) veido gan dimantus, gan grafītu. Tur arī ir tā materiāla metafizika. Es zīmēju savas melnās saules. Zelts, saulrieti – tā ir ļoti triviāla un attiecīgi bīstama teritorija mākslā, bet tieši tāpēc mani tā vienmēr interesējusi. Es sev dodu uzdevumu – uzzīmēt sauli tā, lai tas nav triviāli. Un tad caur to melno uz melna… Tāda neredzamā gaisma, neredzamā saule. Un tādējādi arī ar Maļeviču veidojas sasaiste. Kad iekāp neredzamajā teritorijā, tikai ar domas un apziņas palīdzību vari iedarbināt to, ko redzi – to melno pleķi uz melnā fona, kuru nosauci par Sauli. Es zīmēju ar grafītu uz ogles. Melns uz melna, bet grafīts ir drusku pelēkāks un tādējādi tas it kā rada starojumu.
IN THE DUST OF THIS UNIVERSE / (The Invisible Sun). 2021. Papīrs, ogle 
Ja mēs runājam par postapokaliptiskām parādībām, ogle ir elements, kas, visticamāk, pastāvēs mūžīgi.
Spriežot pēc literatūras un vēstures, cilvēce vienmēr dzīvojusi ar tādu bojāejas priekšnojautu. Vienmēr kaut kur, in the back of our minds, tā eksistējusi cauri laikiem. Un, protams, šajos pēdējā laika baisajos notikumos – plūdos, kovidā, cilvēks uzreiz to sajūtu projicē – tātad šī, iespējams, arī ir tā pasaules bojāeja. Plus individuālā līmenī mēs visi esam kaut kādu mūsu pašu neizbēgamo beigu priekšnojautā, vienalga cik tālu tās beigas arī būtu. Šie ārējie un iekšējie aspekti pārklājas un veido vispārēju apokalipses nojautu.
To Perish in Fantasy. 2021. Papīrs, ogle
Bet tomēr nekad nebūs tā, ka nekā nebūs.
Taisnība! Vienīgi mūsu nebūs. Nebūs mūsu apziņas klātbūtnes, lai to estētiski uztvertu un padarītu to skaistu. Bet kaut kas būs.
No kosmoloģijas viedokļa var protams reducēt… Maza, nenozīmīga planēta, kas riņķo ap mazu, nenozīmīgu zvaigznīti, kas atrodas nenozīmīga zvaigznāja kaut kādā maliņā, starp miljardiem citu zvaigžņu sistēmu, un, galu galā, ir aizdomas, ka pastāv arī nebeidzams daudzums universu… Un kur tad tu tur esi – kosmiskajā lietu parādē? Nu ir dīvaini, vai ne?
Interesanti. (Abi smejas).
Un ko mēs varam darīt? Ko es varu darīt?
Es varu uzzīmēt kaut ko. Es varu uzzīmēt Melno sauli. Es varu uztaisīt no papīra kādu objektu. Protams, ka var jau arī uztaisīt no akmens, bet nekādas lielās starpības nav. Tas papīra objekts dzīvos – ja tam mehāniski neko nenodarīs – nu dažus simtus gadu, akmens objekts nedaudz ilgāk – dažus tūkstošus gadu, bet in a long run nekādas baigās starpības nav.
Skats no izstādes “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”
Labas beigas.
Jā, jā, kaut kas tur ir. Labi, uztaisīšu tēju.
(Aiziet uz virtuvi).
