Dubultpasaules ieguvumi un zaudējumi
Par mākslinieku Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras performancē radīto izstādi “Pret traģisko sienu”, kas izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” skatāma līdz 6. decembrim
Pieklusinātā, mietpilsoniski ieturētā Rīgas sabiedrība jau ir paguvusi aprast ar pamanāmā mākslinieku pāra – Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras – klātbūtni. Tandēma CV rotā uzmanību saistoši ieraksti – “pirmā latviete, kas pabeigusi laikmetīgā cirka studijas Barselonā” un “tēlnieks, kurš divdesmit gadus dzīvojis Ņujorkā, veiksmīgi integrējoties Amerikas mākslas vidē” – apliecina abu augsto profesionalitāti un līdzvērtību. Viņu publiskie profili un saviesīgie pasākumi, ko pāris aplaimojis ar savu klātbūtni, sprāgst no atklātas seksualitātes, pret kuru puķubērnu Andra un Intas Grīnbergas kailuma manifestācija izskatās kā naivu bērnu rotaļas. No šī gada 29. oktobra līdz 6. decembrim Rīgas Mākslas telpā aplūkojamā izstāde un 23. oktobrī notikusī performance “Pret traģisko sienu” ir Vētras un Virtmaņa pirmais nopietnais kopdarbs Latvijas mākslas scēnā, kur bez filozofiskās dimensijas sava nozīme ir arī abu autoru attiecībām.
Foto: Didzis Grodzs
Foto: Didzis Grodzs
Foto: Didzis Grodzs
Artūra Virtmaņa monohromās lielformāta instalācijas ir pazīstamas, viņa vārds plašākus komentārus neprasa. Tikai atgādināšu, ka 2017. gadā kuratora Viļņa Vēja izstādē “No laika gala” Rīgas Mākslas telpā pie gala sienas atradās Virtmaņa darbs Fucking Times, kas nedaudz apslāpē pārsteigumu, ieejot pašreiz aplūkojamajā izstādē. Jaunpienesuma svars ir Vētras līdzdalībai, jo viņa līdz šim vairāk bijusi zināma laikmetīgā cirka un performances cienītājiem, bet vizuālās mākslas publikai varētu būt atklājums. Atpazīstamākās ir Vētras 2018. gada vasarā realizētās performances “Skābekļa nepanesamais smagums” un “Izlaidums” ar aktīvu skatītāju iesaisti. Vienā gadījumā viņi bija aicināti apkraut mākslinieci ar laukakmeņiem, bet otrā – ziedot personīgās mantas ugunskuram, virs kura tika sadedzinātas pagātnes važas. Abos notikumos tika pārbaudītas Vētras ķermeņa robežas – ar smagumu vai ar vēja spēku. Fiziskie izaicinājumi tika konfrontēti ar psiholoģiskiem pārdzīvojumiem – savstarpēju empātiju vai tās trūkumu, nepārtrauktu pagātnes ietekmi uz indivīdu –, sniedzot skatītājiem terapeitisku blakusefektu.
Foto: Didzis Grodzs
Foto: Pēteris Rūcis
Foto: Didzis Grodzs
Pāra sadarbības performance “Pret traģisko sienu” bija citādāka, jo skatītāji, iesēdināti krēslos, nolūkojās procesuālajā darbībā no attāluma, neitralizēti ar COVID-19 laikam raksturīgajām sejas aizsargmaskām. Vēl būtiska atšķirība bija uzmanības izkliedēšana starp diviem dalībniekiem un to lomu sadalījums. Uzreiz identificējamā sievietes-mednieces un vīrieša-upura situācija netika izvērsta, jo pilotprojektā Pērnavā iegūtā pieredze, kad viens šķēps ieurbās 20 cm attālumā no Virtmaņa kakla, Rīgas Mākslas telpas performancē lika metienos ievērot drošas trajektorijas. Tomēr Vētras ietērps – sekretāres kostīmiņš un augstpapēžu kurpes – spēcīgi signalizēja skaidri maskulīnu priekšstatu par seksīgu daiļā dzimuma būtni. Un, raugoties video, kur izstādes radītāji brien pa brikšņiem, meklējot vajadzīgā izmēra un taisnuma šķēpu izejmateriālus, šis priekšstats tikai nostiprinās, piemēram, ainā, kur mini svārciņos iespīlētās perfektās formas kājas satver vai atbalsta izvēlēto koku.
Foto: Didzis Grodzs
Foto: Pēteris Rūcis
Performance no dzimšanas brīža ir nesaraujami saistīta ar tādiem medijiem kā foto un video, kas ne vien dokumentē notiekošo un nodod tālākām paaudzēm, bet ideālā gadījumā turpina vai pat papildina oriģinālā ietverto pirmtēlu. Atcerēsimies kaut vai Andra Grīnberga daiļrades sakarā būtiskās attiecības ar fotogrāfiem, kuri fiksējuši gaistošo procesu, veidojot savus mākslas uzņēmumus. Jānovērtē Vētras un Virtmaņa pūliņus pēc dzīvā akta skatītājam sniegt bagātīgu iespaidu, atstājot ne vien traģisko sienu un performances skrejceļu jeb mēli, bet arī šķēpu dekoratīvos kārtojumus un vairākus lielformāta ekrānus telpas aizpildīšanai. Izstādes scenogrāfiskais iekārtojums ir efektīgs, taču video darbu saturs un skaņa novirza uzmanību citā virzienā. Konteksta izzināšanai un performances noskaņas ievadīšanai kalpo filmētais materiāls, kur iemūžināts nopietnais gatavošanās darbs pie šķēpu atrašanas, apstrādes un uzgaļu izveides, ko abi autori realizēja kopā. Gala montāžā ir iekļautas nevajadzīgas ikdienišķas atkāpes – kā iepriekš minētā aina vai smēķēšanas pauze. Divos ekrānos projicētā performance – īsinātā un pilnā garumā – izdabā slinkiem vai steidzīgiem skatītājiem, bet atņem arī notikumam vienreizību. Savukārt mazajā ekrānā redzamā solista nesinhronās mutes kustības un žestikulācija mazliet kaitina, lai arī saprotama ir oratora-ideālista interpretācija caur Antiņa tēlu. Turklāt video darbos skatītājam uzdāvinātā izvēle starp diviem skaņu celiņiem – reālo vai muzikālo – rada nepārdomātības iespaidu. Šķiet, autori vēlējušies radoši izcelt izvēlēto un atskaņoto mūziku, taču labāk būtu atgriezties pie skaņas pašā performancē, kas tika izpildīta "dzīvajā" un sakausējās vienotā veselumā ar autoru rosību ap traģisko sienu.
Foto: Pēteris Rūcis
Performance sākas ar “tīrā” zēna (Olivers Veldre) balsī iedziedātu fragmentu no Raimonda Tigula sacerētā koru hīta “Mēnesgaismas skaņas dizains”. Tikmēr Virtmanis uz baltās sienas, neviena netraucēts, uzraksta teikumu, kas patapināts no Martina Lutera Kinga kanoniskās runas “Man ir sapnis” (I Have a Dream). Izskanot pēdējai skaņas frāzei, Vētra uzsāk mednieces deju un ietriec pirmo šķēpu ievainojumiem atvērtajā laukā. Atraisās piedzīvojums, kurā mirkļa un jūsmas pārņemtais romantiskais varonis sastop pretrunu pilno realitāti. Pretēji ierastajai izstāžu praksei – skaniskajā pavadījumā, kur visi lauri pienākas Linardam Kalniņam un Aleksandram Matesonam, dominē vācu valoda. Vācu mēle ir apzināti izvēlēta kā “citādās” kultūras stratēģija, vienlaikus atgādinot par Virtmaņa daiļrades kontekstam svarīgo romantismu, kā arī liekot atminēties ģermāniskā lomu pagātnē. Nākamajā dziesmā izskan dīvai Lenijai Rīfenštālei adresētā atzinība un kaisle, bet turpinājumā ar 1957. gadā sarakstīto šlāgeri Ausgerechnet heute Abend enerģiskais Kalniņš izdzied romantisku mīlestību. Pēc tās seko Gētes vārdos ietērpts (dzejolis “Meža ķēniņš” (Erlkönig)) nāves tēmas uznāciens. Pāreju no jūtām uz darbību skaņā ienes dinamiskā kompozīcija “Mūžīgais dzinulis” (Perpetuum Mobile), kuras laikā pieaug arī Vētras nogurums un dramatiskais kāpinājums. Performances muzikālais pavadījums beidzas ar latīnisko dziedājumu par hroniski strutojošu vidusauss iekaisumu, velkot paralēles ne vien ar dzīvē ieslēptām kaislībām, bet arī ar pašu daiļrades tapšanas procesu.
Foto: Pēteris Rūcis
Foto: Pēteris Rūcis
Ja būtu pieejami tekstu tulkojumi, tas ļautu pilnvērtīgāk nolasīt izveidoto dramaturģiju, jo tā paslīd garām (to daļēji veicina arī mūzikas postmoderni eklektisks raksturs). Vācu valodas nepratējs, klausoties lipīgo šlāgeri, var noģist ironisko pretmetu traģiskajai sienai, taču bez vārdiem ir grūti ieraudzīt pārdomātā ansambļa iespaidu. Abu autoru darbība – kamēr viens raksta tekstu, tikmēr otrs met šķēpus – ir atkārtota, un kulmināciju rada skaņas rakstura maiņa un ķermeniskā pretestība. Iesākumā Virtmaņa interakcija aprobežojas ar šķēpu līniju ēnu trajektoriju ievilkšanu, kas sarēto teksta rakstu. Vēlāk, pieaugot šķēršļu skaitam un izvietojumam, Virtmanim ir jāpiepūlas – lai turpinātu vilkt ogles līnijas, viņam ir jārāpo un jālien cauri brikšņiem. Teksta skaidrība izzūd, darbība samudžinās, bet rakstītāju paliek aizvien grūtāk pamanīt likteņa vai Dieva pamestajā biezoknī. Pirmajā daļā Daniela turpina “valkāt” erotiskās panteras tēlu, apzinīgi šūpojot gūžas, bet šķēpi tiek mesti slaiki un izjusti; saskaroties ar mērķi, ogles putekļu mākonis izpūšas kā elegants dūms no sievietes cigarešu iemuša. Darbības gaitā nolobās seksīgās sekretāres kārta, un atkailināšanās līdz sportiskajai apakšveļai un basajām kājām atsedz slāņus, kur vienlaikus cīnās radīšanas alkas un destrukcija, sapnis un tā neiespējamība, cerības un vilšanās, jūtu un prāta pasaules nesakritība. Vairums nūju iekožas sienā, bet dažas atkrīt zaudētājos. Dabiski izjaucas mērķu sasniegšana, jo šķēpi arī ir tikai cilvēka kustības trajektorijās raidīti nogriežņi. Kāpinoties mūzikas rimtam, Daniela piekūst, un skaņu virtenē aizvien skaidrāk dzirdamas elsas. Nogurums maina taktiku, un no slaidiem metieniem māksliniece brīžiem pāriet uz strupiem dūrieniem, bezspēks liek darboties izmisīgāk un izteiksmīgāk, iesaistot arī skatītājus emocionālā līdzpārdzīvojumā. Šeit izzūd vīrieša un sievietes loma, bet paliek vienkārši cilvēki. Noslēgumā, izskanot Kinga izrunātajai frāzei I Have a Dream, seko pēdējais metiens tumsā, un Virtmanis, sakņupies pie sienas, cenšas to pārdzīvot. Izteikto cerību varam pretstatīt 18. gadsimta beigās dzimušam un vēl aizvien aktuālam pasaules skatījumam, kur “romantiķu prātos arvien dziļāk un pārliecinošāk iesakņojās neticība sociālajam, ekonomiskajam, politiskajam un zinātniskajam progresam, kā arī atziņa par personības sašķeltību, nivelēšanu un garīgo izsīkumu jaunajos sabiedriskajos apstākļos – tās “dabiskās” un “saprātīgās” sabiedrības, par kuras iedibināšanas nepieciešamību bija pravietojuši un domājuši dižākie Eiropas prāti.”[1] Tandēms realizējis spilgtu pārdzīvojumu, jo lielformāta grafika ar performatīvo darbību pārtop no filozofiskas vai vēsturiskas netaisnības idejas par intuitīvi apjēdzamu un izdzīvojamu alegoriju.
Foto: Pēteris Rūcis
[1] Rubenis A. Vienkārši romantisms viltus romantisma laikā. – Rīga: Autora izdevums, 2014. – 11.lpp.
